Rudenīgajā saulē aplokos gozējas rozā sivēnmātes, kaut kur plašajās ganībās leknāku zāles kumosu meklē aitu bars, bet pienīgās gotiņas, izdzirdot saimnieces balsi, saausās, jo zina – tūlīt, tūlīt viņas tiks apmīļotas.
Rudenīgajā saulē aplokos gozējas rozā sivēnmātes, kaut kur plašajās ganībās leknāku zāles kumosu meklē aitu bars, bet pienīgās gotiņas, izdzirdot saimnieces balsi, saausās, jo zina – tūlīt, tūlīt viņas tiks apmīļotas. Zaļenieku pagasta zemnieku saimniecībā “Dukāti” mīt arī citi kustoņi, un par viņiem gādā Lola un Gunārs Mūrnieki.
Agrākais sovhoza cūku komplekss un govju ferma atdzima pirms gandrīz desmit gadiem, kad to privatizēja strādīgā Mūrnieku ģimene. Lolas kundze, pēc izglītības zootehniķe, cūku kompleksā nostrādājusi 38 gadus un tagad atzīst: “Rukši un gotiņas ir mana sirdslieta, un neko citu nemaz negribētu darīt!” Gunāra pārziņā ir tehniskās lietas, un pamazām vecāku zināšanas un darba mīlestību pārņem dēls Lauris. “Dukāti” vēl plauks un zels, jo piena lopkopībai ir nākotne – pārliecināts jaunais saimnieks.
Ganāmpulks kļūst plašāks
“Kad pēc padomju gadiem viss sāka jukt un brukt, nevarēju noskatīties, kā cieš lopiņi. Turklāt man vajadzēja izskolot bērnus, tādēļ biju spiesta kaut ko darīt,” stāsta Lolas kundze. Un Mūrnieku ģimene zemnieku saimniecību “Dukāti” nodibināja 1997. gada 13. maijā, kad 18 hektāru plašajā kompleksa teritorijā sāka rūpēties par gandrīz diviem simtiem cūku un pārdesmit govīm.
Nu ganāmpulks kļuvis krietni kuplāks. Nesen iegādātas šķirnes cūkas, jaunas augstvērtīgas telītes, un pašlaik “Dukātos” mīt 140 liellopu, no kuriem pienu dod 60 gotiņu, 280 cūku, 52 aitas un citi kustoņi, tostarp zosu saime un mazbērnu priekam iegādātais ponijs Figaro. Mūrnieku ģimenes īpašumā ir 40 hektāru zemes, bet aptuveni sešdesmit tiek nomāti, un tajos galvenokārt plešas ganības.
Lolas kundzes diena sākas pulksten pustrijos naktī, kad no mājām tiek mērots ceļš uz netālo saimniecību. “Pulksten četros sāku slaukt. Vēlāk nedrīkst, lai nenokavētu piena mašīnu pulksten sešos. Līdz tam pienam jau jābūt atdzesētam,” par savu ikdienu stāsta saimniece, atklājot, ka ik rītu nodod kādus 700 – 900 litrus veselīgā dzēriena, bet gadā viena gotiņa saražo apmēram 5,5 tūkstošus litru. Gunāra kungs piebilst, ka “Dukātu” gotiņu pienu nu jau sešus gadus viņi nodod Rīgas Piena kombinātam, kas to izmanto siera ražošanai.
Sirdslieta un ienākumu avots
L.Mūrniece stāsta, ka lopkopība ir ne tikai viņas ienākumu avots, bet arī hobijs, tādēļ “Dukātu” attīstībai netiek taupīts nedz laiks, nedz spēki, nedz līdzekļi. Turklāt patiess ir Lolas un Gunāra prieks, ka saimniekošanu apņēmies turpināt dēls.
“Agrāk šaubījos, vai vērts paplašināt saimniecību – bērni kļuvuši patstāvīgi, bet mēs taču varētu iztikt ar mazumiņu,” saka Lolas kundze, atklājot, ka dēls Lauris agrāk par lauksaimniecību nav interesējies, bet nu nolēmis iet vecāku pēdās. “Varbūt izdosies priekšlaicīgi pensionēties, tāpēc tagad mācu jauno maiņu,” nosaka saimniece.
Lauris neiebilst – savulaik, izmācījies par policistu, padzīvojis pilsētā, un tas ļāvis saprast, ka lauki tomēr ir sirdij tuvāki. Tādēļ tagad sācis studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē, un ikdiena aizrit, strādājot saimniecībā. “Tehnikas parks saimniecībā ir atjaunots, izveidots augstvērtīgs ganāmpulks, un tagad atliek kāpināt izslaukumu un modernizēt ražotni, jo izaugsmes iespējas ir,” prāto topošais saimnieks
Pērn Mūrnieku ģimene iegādājusies jaunu traktoru, šogad nopirkta rulonprese. Saimniece teic, ka nemitīgi jādomā, kā pilnveidoties, un jau tuvākajā laikā paredzēts rekonstruēt vecās kompleksa ēkas un uzbūvēt jaunu slaukšanas zāli ar krietni modernākām iekārtām.
Vislabākie lopiņi, vismīļākās gotiņas
Lolas kundze, izrādot saimniecību, stāsta, ka “Dukātos” mīt arī jaunlopi. Telītes tiek atstātas atražošanai, bet bullīšus nobaro līdz kādiem 700 kilogramiem un pēc tam nodod. Saimniece apstājas samīļot telīti – mazbērni tai devuši vārdu Omīte, jo ņiprajam lopiņam gluži kā omei ap acīm ir brūnas brillītes.
“Mums ir tādas gotiņas, ka prieks skatīties,” aicinot doties uz ganībām, teic Lolas kundze. Viņa stāsta, ka gotiņām vajag pastaigu, tādēļ ganos tās laiž pat ziemā. “Dukātos” arī pārējie kustoņi pieraduši pie brīvības. Piemēram, cūkām izveidots plašs aploks, bet aitas, meklējot gardāko kumosu, staigā savā vaļā – aiziet “paciemoties” pie gotiņām, “papļāpā” ar rukšiem… Taču, līdzko izdzird saimnieces laipno “beku! beku!”, tā rindā vien dodas mājup.
Lai gan ganāmpulks “Dukātos” ir liels, viņa katru gotiņu pazīst pēc sejas, vārda un krotālijas numura, zina katras niķus un stiķus. Kā nu ne, ja gandrīz visas aprūpētas kopš dzimšanas. “Redz, tā ir Meika, numurs 7201, Maroka – 7060, tā Ventiņa, numurs 7029… Visas kā vienu zinu. Parādiet man kādu gotiņu, pastāstīšu visu par viņu,” rosinot pārbaudīt, cik labi saimniece pārzina ganāmpulku, aicina Lolas kundze. Viņa atklāj, ka visas gotiņas ir mīļas, taču Abrene esot īpaša. “Kad man kļūst skumji, aizeju viņu samīļot. Abrenīte jūt, ka ir grūti, nolaiza mani, nomierina. Visas sāpes noņem,” sirsnīgi stāsta “Dukātu” saimniece. Bet ganāmpulka lepnums ir retā Latvijas zilā govs.
Barības ziemā pietiks
“Paši varam nepaēst, bet lopiņi noteikti jāpabaro,” saka kundze. Viņa raugās, lai būtu sabalansēta barība, tādēļ zālājs ganībām tiek rūpīgi izraudzīts, bet ziemā lopiņus pacienā ar vitamīniem bagātiem dārzeņiem. Lai gan vasara bijusi sausa, barības ziemā pietiks, jo siens saglabājies vēl no pagājušā gada, turklāt ganības šogad divas reizes nopļautas un noganītas. Arī pašlaik “Dukātos” zāle ir lekna kā pavasarī. “Tur mistra, tur lucerna, tur āboliņš…” akcentējot zālāja daudzveidību, rāda saimniece.
Nākotnes plāni Mūrnieku ģimenē tiek rūpīgi apspriesti, turklāt nu Gunārs un Lola padomu prasa arī jaunajam saimniekam Laurim. Visi ir vienisprātis, ka saimniekošana ietu raitāk, ja būtu vairāk strādnieku, kuriem var uzticēties. “Nesen pieņēmām darbā cūkkopēju, bet krietnu slaucēju nekādi nevaram atrast, tādēļ gotiņas slaucu pati. Ļoti sāp, ja kāds lopiņiem dara pāri,” saimniece ir neizpratnē – piedāvā cilvēkiem darbu, bet neviens negrib strādāt. Taču teju no pirmās dienas roku rokā ar saimniekiem strādā Viktors un Mārtiņš, kuriem uzticēta tehnika, un Lolas kundze viņus paslavē – tie ir cilvēki ar augstu atbildības izjūtu. Savu jomu pārzina, turklāt visu izdara pēc vislabākās sirdsapziņas.
***
“Dukātu” saimniece stāsta, ka brīva laika sanākot gaužām maz. Diena aizrit, gādājot par saimniecību – nepaspēj ne attapties, ka vakars klāt. Un tā katru dienu. Viņa atzīst, ka reizēm gan pārņemot apātija. Ja kaut kas nenotiek, kā iecerēts, ja kāds kustonītis saslimst vai notiek kas cits neparedzēts, gribas visam mest mieru. “Taču grūtsirdība pāriet, atkal eju strādāt un gūstu gandarījumu, jo mīlu lopiņus un savu darbu,” nosaka Lolas kundze.
