Iespējams, kāds jaunāks cilvēks neatcerēsies, bet tiem, kam vairāk nekā trīsdesmit, četrdesmit, noteikti atcerēsies kāda izcila un laikabiedru acīs par traku uzskatīta norvēģa vārdu Tūrs Heijerdāls.
Iespējams, kāds jaunāks cilvēks neatcerēsies, bet tiem, kam vairāk nekā trīsdesmit, četrdesmit, noteikti atcerēsies kāda izcila un laikabiedru acīs par traku uzskatīta norvēģa vārdu Tūrs Heijerdāls. Četrdesmito gadu nogalē, tikko pēc briesmīgā Otrā pasaules kara, viņš kopā ar domubiedriem balsas koka uzbūvētā plostā no Dienvidamerikas valsts Peru galvaspilsētas Limas devās fantastiskā avantūrā. Viņam galvā bija iesēdusies doma, ka Klusā okeāna salas pirms simtiem un varbūt tūkstošiem gadu bija apmeklējuši cilvēki, kas uz turieni devās līdzīgos plostos. Ņemot vērā skopos arheoloģiskos materiālus, savu un citu domubiedru apsvērumiem, izdevās uzbūvēt deviņus metrus garu plostu. Laikabiedri to nodēvēja par idiotiskāko veidu, kā beigt savu dzīvi. Heijerdāls tam visam atmeta ar roku un devās ceļā. Taisnība izrādījās viņam. Šodien T.Heijerdāls atzīts par pilnīgi jaunas cilvēces attīstības idejas autoru. Viņu nesaistīja nekādi priekšraksti, noteikumi un nosacījumi, tādējādi pierādot, ka fantastiskas idejas, fantāzijas un mērķtiecīga darba sakausējums var gūt uzvaru pār aizspriedumiem un konservatīvismu. Spriežot no tālaika valdošās loģikas viedokļa, tika eksperimentāli pierādīts, ka balsa koks uzsūc ūdeni, un plosts nogrims. Heijerdāls ar domubiedriem pierādīja, ka eksperimentētāji ir totāli kļūdījušies.
Trakajiem pieder pasaule. Klausoties pēdējā laika informāciju par pašmāju ekstremāļiem, kas dažādi mēģina paaugstināt adrenalīna devu asinīs, pārņem divējādas izjūtas.
Pirmkārt, skaidrs, ka daļā negadījumu, kas piemeklējuši ekstrēmo sporta veidu cienītājus, neapšaubāmi vainīgi viņi paši. Otrkārt, ikviens negadījums no sabiedrības puses, līdz ar plašsaziņas līdzekļu ažiotāžu, uzjundī vēlmi visu ielikt iepriekš paredzamos rāmjos. Tā teikt, ja esi guvis kaut mazāko nobrāzumu, nemaz nerunājot par ko nopietnāku, jājautā, kāpēc apakšā nav bijis nolikts gana mīksts spilventiņš?
Skaidrs, ka izpletņlēkšana, kura, starp citu, norisinās arī Jelgavā, ir gana ekstremāls un reglamentēts ekstrēmais sporta veids. Tikai izrādās, stingrā reglamentācija nav materializējusies atbilstošos dokumentos. Vien lēcienu organizētāju godaprātā. Tajā pašā laikā nekad un neviens nespēs garantēt neviena lēciena pilnīgu drošību. Te nu risks būs jāuzņemas aso izjūtu meklētājam.
Cilvēkam laiku pa laikam gribas izlīst no kādiem noteiktiem formāliem un neformāliem rāmjiem. Gadās negadījumi, kad pat visdrošāk aprīkotā izpletņu lēciena laikā kāds gūs traumas vai pat ies bojā. No kāda prasīs atbildību par to, vai vindsērfotājs bijis kluba biedrs, vai veikborda un kaitborda cienītājs kaut kur reģistrējies. Pēkšņi un tūlīt būs vēlēšanās redzēt vainīgā publisko sodīšanu. Starp citu, arī no amata brāļu puses. Tāpēc pārņem dīvainas izjūtas, ja nopietni žurnālisti apjūsmo, piemēram, kādu svešzemju aso izjūtu cienītāju, kurš, ignorējot jebkurus noteikumus un likumus, mēģinājis rāpties pa kāda debesskrāpja sienu. Nāk prātā, kā pēc dažu dullo pašmāju bāleliņu mēģinājumiem uzlīst Rīgā pa Vanšu tilta vantīm gribēja panākt neiespējamo – kaut kādā veidā izslēgt tādu iespēju.
Nekad un neviens nespēs apturēt cilvēku vēlmi paveikt kaut ko citiem šķietami galīgi nepieņemamu un dullu. Tā nekad nenotiks. Arī, nocietinājušies no visām pusēm, mēs nekad visiem apakšā nepaliksim mīkstos spilventiņus, lai viņi, pasarg” Dievs, nedabūtu kādu zilumu.
