Jelgavu saucu par savu pilsētu, jo esmu te dzimis. Ar Jelgavas vārdu saistās mana Baltā grāmata – bērnība brīvās Latvijas saulē. To esmu skatījis, iemīļojis bērna acīm un pirmajos skolas gados līdz varmācīgajai padomju okupācijai. Atmiņā palikušas lielu un mazāku namu rindas, ielas, klātas kaltiem un apaļiem akmeņiem, pa kurām dārdēdami brauca neskaitāmi laucinieku rati. Rudeņos ielās skanēja daudzo skolēnu, vēlāk arī studentu balsis. Tad līdz pavasariem tā kļuva par jaunatnes pilsētu.
1944. gada jūlija beigās, būdams par izpalīgu Bikstu pagastā, tālu zilajās vasaras debesīs varēju redzēt melnos dūmu stabus, kas vēstīja par Jelgavas bojāeju. Pirmie pēckara gadi asociējas ar neskaitāmu drupu vaļņiem un skursteņu mežu pār tām. Vācieši nepietiekami novērtēja Jelgavas stratēģisko nozīmi toreizējā situācijā. Tā sedza pieeju Rīgai un Rīgas jūras līcim no dienvidiem, bija nozīmīgs dzelzceļa un autoceļu krustpunkts ar lidlauku vācu transporta aviācijai. Jelgavā un apkārtnē bija izvietotas latviešu leģiona 15. divīzijas apmācību un papildinājumu brigāde, vācu armijas, apsardzes un policijas palīgvienības.Pēc vācu frontes pārrāvuma 24. jūlijā padomju karaspēks ieņēma Panevēžu, bet aviācija veica pirmo uzlidojumu Jelgavai, upurus tas neprasīja, bet bojāja dažas ēkas Nikolaja baznīcas tuvumā. Uz Viestura piemiņas pili tēmētās bumbas sprāga pils parkā. 25. jūlijā Jelgavas nopostīšanu sāka vācu brīvkungs Zemgalē Mēdems, kas uzspridzināja savu kabinetu Jelgavas pilī. 27. jūlijā uzlidojuma mērķis bija stacija, otrajā uzlidojumā cieta četri vilcieni ar bēgļiem, divi pasažieru vilcieni un vairāki sastāvi ar munīciju. Preču stacijas tuvumā dega degvielas cisternas. Bumbu krusā daļa cilvēku paslēpās tuvējās patvertnēs, daudzi gāja bojā stacijā un uz sliežu ceļiem. 28. jūlija uzlidojumā Jelgavai piedalījās jau 62 bumbvedēji, kurus sedza 56 iznīcinātāji. 28. jūlijā dienvidos no pilsētas atskanēja pirmie tanku šāvieni, kam sekoja uzbrukums. Cīņas notika Romas kazarmu tuvumā gar Lietuvas šoseju, kur galveno smagumu iznesa latviešu leģionāri. Iedzīvotāji steigā atstāja degošo pilsētu pāri tiltiem Rīgas, Kalnciema, kā arī Svētes tiltam Dobeles un Tukuma virzienā.Atmiņās LLU profesors J.Āboliņš raksta, ka 27. jūlijā vācu aizmugures daļas no rīta atstāja Jelgavu. Vācieši aizdedzināja noliktavas, izraisot ugunsgrēkus. 28. jūlijā sāka degt Lielās ielas mājas. Arī kapteiņa J.Grīnvalda dienasgrāmata liecina, ka vācu patruļas sākušas pilsētas dedzināšanu.28. jūlijā Jelgavu sasniedza no Jonišķiem nākošā padomju 7. gvardes mehanizētā brigāde, kuras uzdevums bija apiet Jelgavu no dienvidiem. Tikai pateicoties latviešu un atsevišķu vācu vienību varonībai, ar vācu triecienlidmašīnu atbalstu izdevās uzbrukumu apturēt, nodarot uzbrucējiem smagus zaudējumus. Uzbrukumu pārtrauca līdz 51. armijas vienību pienākšanai.Austrumos 29. jūlijā kaujās iesaistīja 51. armijas divīzijas pulkus ar uzdevumu forsēt Lielupi un pārtvert Jelgavas – Rīgas šoseju, kuru nodomus likvidēja pilsētas aizstāvji. 30. jūlijā no dienvidiem uzbruka 9. gvardes mehanizētā brigāde, pastiprināta ar tankiem un artilēriju. Caur dzelzceļa viaduktu Tērvetes ielā tanki ielauzās pilsētā. Aizstāvjiem lielu atbalstu sniedza latviešu lidotāji, kuru 35 lidmašīnas bāzējās Kalnciema aerodromā.Jauns uzbrukums pilsētai sākās 31. jūlijā pulksten 4 no rīta. Ar milzīgu pārspēku artilērijas, tanku un aviācijas atbalstā ienaidnieks ielauzās pilsētā. Cīņas notika par katru namu, pareizāk sakot, par drupām, krustojumu, kā arī Grēbnera parkā. Ciešot lielus zaudējumus, pilsētas aizstāvji atkāpās tirgus virzienā. Pēc stacijas ieņemšanas pa Zemgales prospektu un Katoļu ielu, ieņemot vienu māju pēc otras, padomju karavīri virzījās uz pilsētas centru. 31. jūlija vakarā aizstāvju pēdējās pozīcijas bija pie viesnīcas Driksas tilta galā. 1. augustā vācu prettanku lielgabalu aizsegā pāri abiem tiltiem, kurus vēlāk uzspridzināja, aizstāvji atkāpās uz Lielupes labo krastu un izveidoja savas pozīcijas. Tur noritēja cīņas ar padomju karavīriem, kas pār saspridzināto dzelzceļa tiltu naktī uz 1. augustu bija ieņēmuši daļu Pārlielupes, pārraujot Jelgavas – Rīgas šoseju.Jau 31. jūlijā Maskavas radio paziņoja par Jelgavas «atbrīvošanu». 3. un 4. augustā no Rīgas ieradās vācu daļas, lai kopīgi veiktu negaidītu uzbrukumu ieņemtajā pilsētā, kur padomju karavīri nodarbojās ar veikalu un nesagrauto māju laupīšanu un atrastās spirta cisternas tukšošanu. Neizturot pēkšņo uzbrukumu, padomju vienības atkāpās. Kaujās par Jelgavas otrreizējo ieņemšanu iesaistīja smago tanku pulku un pašgājēju artilēriju, kājniekus no Lietuvas un Tukuma, kas divu dienu cīņās izveidoja frontes līniju Lielupes kreisajā krastā līdz 10. oktobrim, kad, atkāpjoties vācu divīzijām arī no Vidzemes, radās leģendārais Kurzemes cietoksnis.Savstarpējās kaujās, kas notika dūmos un uguns liesmu karstumā, tika lietoti visi iespējamie kara līdzekļi, tā nopostot un nodedzinot 90 procentu ēku. Šodien Jelgava ieguvusi pilnīgi citu ārējo izskatu, uzcelta uz vecās pilsētas drupām. Neatbildēts paliek jautājums – kur glabāti bojāgājušie civiliedzīvotāji, kaujās kritušie latviešu un vācu karavīri? Nav neviena kritušo saraksta. Tā kā lielākais vairums iedzīvotāju atgriezās Jelgavā tikai 1944. gada decembrī, par notikumiem ieņemtajā pilsētā pēc 7. augusta ir tikai nostāsti. Vairāk nekā 200 kritušo aizstāvju no 500, lielākoties vācu, pārbedīti vācu karavīru brāļu kapos Miera ielā. Tikai daži leģionāri pārbedīti Lestenes brāļu kapos. Zināms, ka virsleitnants Grēbners nošauts Grēbnera parkā, kur jābūt lielākiem apbedījumiem, jo tur atradusies lauka lazarete. Pašlaik parkā notiek lieli zemes darbi, tādēļ jāievēro vislielākā uzmanība. Tas sakāms par rakšanas darbiem visā pilsētas teritorijā.
