Ik palaikam mana dienasgrāmata – drīzāk kā dvēseles kliedziens – šādā vai tādā veidā izlaužas uz āru.
Ik palaikam mana dienasgrāmata – drīzāk kā dvēseles kliedziens – šādā vai tādā veidā izlaužas uz āru. Esmu pārāk emocionāls, tādēļ vieglāk savas domas sakārtot uz papīra.
Nesen man stāstīja par kādu vīrieti manā vecumā: kā tas var būt, ka viņam nekā nav! Šokēts atzinos, ka arī man nekā nav – autiņš, pat dators pieder “Ge Money”, dzīvoklis – tā izīrētājai utt. Cits jautājums, ko mēs saprotam ar to, vai mums kas pieder. Vai, piemēram, veselība nav daudz vērtīgāka par datoru? Un ģimene? Nekad neaizmirsīšu, kā pirms dažām dienām monitorā ar rociņu pamāja MANS – pagaidām vēl tikai 200 gramu smagais – puisītis.
Kā apnikuši šie trulie materiālisti, kuru dzīves mērķis ir zīst naudu. Laikam tiešām visi nav vienādi – ir circeņi aizkrāsnē, kuriem nekas nav dārgāks par vijoli, un ir skudras, kas skraida ar kalkulatoriem abās padusēs un gandrīz nekad nepaceļ acis augšup. Protams, cepuri nost to priekšā, kuriem izdodas gan baudāmi uzspēlēt vijoli, gan uzcelt sev māju. Katram talants savā jomā, un ir arī multitalanti.
Lai gan augstāko izglītību šodien teorētiski var iegūt jebkurā vecumā, laikam to nekad nevarēšu ierakstīt savā CV, jo līdzšinējie mēģinājumi bijuši neveiksmīgi – tukšo ķeksīšu vilkšanas dēļ, ko nespēju izturēt vairāk par dažiem mēnešiem. Arī toreiz gribējās visu pa īstam, reāli kaut ko iemācīties, nevis naktīs dzīt galvā anatomiskos terminus. Tātad arī šajā lauciņā diemžēl nevaru palepoties, ka būtu ko sasniedzis. No otras puses, ja tu kļūsti par gada labāko darbinieku uzņēmumā, tas ir vēl viens pierādījums tam, ka ne tikai man par skaitļiem svarīgāka ir attieksme. Ikvienu lietu var izdarīt dažādi – ķeksīša vai pārliecības pēc.
Kad svarīgāk par sadzirdēšanu ar ausīm ir sajust ar sirdi, par faktiem vērtīgāka kļūst attieksme. Tad mazliet nevietā šķiet sveicināt pārdevēju, lai pēc tam nesāpētu sirds par jebkādas attieksmes trūkumu, kur nu vēl acu kontaktu. Jāatzīst, ka jūtīgiem cilvēkiem ir bailes veidot attiecības – ja nu jāviļas. Bet vispār visvieglāk ir tad, ja zini, ka otrs no tevis neko negrib, vienkārši patīkami būt tev blakus.
Gribam vai ne, cilvēks ir garīga būtne. Lai gan interesanti, ka daudziem pietiek ar tīri dzīvniecisku dzīvesveidu – paēst un palūrēt teļļuku. Kaut mēs iemācītos sarunāties bez vārdiem. Ļaut sarunāties dvēselēm. Tas ir kā pasēdēt pie mātes, kas uzdod it kā pilnīgi tukšus jautājumus, kā iet, ko dari. Tas ir piedzīvojums. Var runāt par dziļām, sarežģītām lietām. Bet, ja negribas, fonā var notikt sarunas par ikdienišķo. Bet tikai fonā. Jo ne jau tas ir galvenais.
