Nupat tālrādes ekrānos varēja vērot vairāk nekā pirms četrdesmit gadiem uzņemto izcilā latviešu kinorežisora Rolanda Kalniņa filmu «Elpojiet dziļi».
Nupat tālrādes ekrānos varēja vērot vairāk nekā pirms četrdesmit gadiem uzņemto izcilā latviešu kinorežisora Rolanda Kalniņa filmu “Elpojiet dziļi”. Tiem, kas to nav redzējuši, – telefonu montieris Cēzars Kalniņš no darba brīvajā laikā sacer dziesmas un tekstus un muzicē kopā ar draugiem ansamblī. Lai dziesmas nonāktu līdz publikai, jāiziet garš padomju birokrātijas radīts tarifikācijas un atļauju saņemšanas ceļš. Un te sākas padomijas absurds – kaut kādas kultūras komisijas locekle Anita Sondore, kas Cēzara dziesmas noklausījusies pa ausu galam, tās nokritizē. Vēlāk gan attopas, tomēr nosodījuma process ir sācies un nekas vairs nav līdzams. Nekas arī nelīdzēja, lai filma tolaik nonāktu uz ekrāniem. Vien paliek pārsteidzošs fakts, kā režisors kopā ar filmas uzņemšanas grupu to visu dabūja cauri. Proti, uzfilmēja. Kaut arī tās varoņi runāja un rīkojās Ezopa valodā, tomēr skaidri parādīta tolaik valdošā divkosības morāle.
Pamācošs filmas sižets, kas, lai cik pārsteidzoši nebūtu, joprojām nav zaudējis savu aktualitāti. Atkal esam sākuši atcerēties Ezopa valodas principus. Īstenot divkosīgu attieksmi. Vieniem politiķiem, ierēdņiem un uzņēmējiem esam gatavi piedot visas sastrādātās nejaucības un grēkus, tikmēr citi par tādiem pašiem tiek sodīti. Staigā starp mums “sondores”, kuras pa ausu galam kaut ko saklausījušas un pēc savas saprašanas sadalījušas katram pēc nopelniem. Vēstures rats varbūt būs beidzot apmetis loku, lai sāktu griezties uz labo pusi?
