Leģenda stāsta, ka Lediņkalnā zem ozola norakts virsnieka zobens.
Jelgavas – Bauskas kara apriņķa priekšnieks, 1. Daugavgrīvas Latviešu strēlnieku pulka virsnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris – tā par Osvaldu Jansonu-Salnāru (1889 – 1956) stāsta Latvijas Valsts vēstures arhīva izdotā biogrāfiskā vārdnīca «Latvijas armijas augstākie virsnieki 1918 – 1940». Šovasar Bērzu kapos viņam tika uzstādīts piemineklis. «Man gadu gaitā bija nostiprinājusies pārliecība – kamēr esmu dzīva, Osvaldam jāuzliek piemineklis,» teica O.Jansona-Salnāra māsas meita, tulkotāja, izdevniecības «Nordic AB» direktore Ilze Kačevska. Viņu atbalstīja arī citi dzimtas locekļi, tostarp pazīstamais uzņēmējs un domnieks Modris Jansons. Virsnieks, bet ne muižnieka dēlsO.Jansons-Salnārs piedzima 1889. gadā Rīgā. Viņa tēvs Jānis Ernests Jansons ap 1892. gadu devās uz ASV, kur, strādājot Filadelfijā dzelzs raktuvēs, nopelnīja labāku iztiku ģimenei. Pēc atgriešanās sāka vadīt ķieģeļu cepli pie Jelgavas Sieramuižā, un ģimenes materiālie apstākļi uzlabojās. Osvalds mācījies Jelgavas ģimnāzijā, taču 1910. gadā pabeidza Rīgas Aleksandra ģimnāziju. Pēc tam devās uz impērijas galvaspilsētu Pēterburgu, lai mācītos par mērnieku. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1914. gada jūlijā O.Jansons-Salnārs tika mobilizēts. Viņš dienēja par rakstvedi 1. zemessargu brigādes štābā un 105. kājnieku pulkā. 1915. gada jūnijā beidza Viļņas karaskolu, kurā pieņēma ne tikai muižnieku dēlus. Virzoties augstāk pa militārās karjeras kāpnēm un reizē parādot nacionālo stāju, viņš kļuva par 1. Daugavgrīvas Latviešu strēlnieku bataljona saimniecības rotas komandieri. Krievijas revolūcijas juku laikā 1918. gada aprīlī atvaļinājās no dienesta krievu armijā.Cīņās par Latvijas valstiJau 1919. gada jūnijā, vēl pirms Rīga tika atbrīvota no vācu landesvēra, vēl pirms varonīgajām bermontiādes cīņām, O.Jansons-Salnārs iestājās Latvijas pagaidu valdības bruņotajos spēkos. Diemžēl par viņa dalību atbrīvošanās cīņās zināms vien tas, ka dienējis inženieru sapieru rotā un saimniecības transporta vienībās. Par to, ka dienesta pienākumus veicis sekmīgi, liecina 1924. gadā piešķirtā pulkvežleitnanta militārā pakāpe, kā arī augstie amati Talsu – Tukuma un Jaunlatgales kara apriņķī. No 1927. gada līdz pat padomju okupācijai 1940. gadā O.Jansons-Salnārs bija Jelgavas – Bauskas kara apriņķa priekšnieks. Jāpiebilst, ka tik tālu viņa dzīves ceļš ir diezgan līdzīgs kā jaunākajam brālim Jānim Robertam Jansonam (1893 – 1944). Viņš savu militāro karjeru Latvijas armijā beidza kā Kara skolas saimniecības priekšnieks. Pēc atvaļināšanās no dienesta O.Jansons-Salnārs kopā ar sievu Olgu Vāpi-Jansoni dzīvoja savā mājiņā Jelgavā, Izstādes ielā. Nav īsti zināms, kādēļ ne Osvaldu, ne arī Jāni Robertu neskāra 1941. gada komunistiskās represijas. I.Kačevska izsaka pieņēmumu, ka Jāņa Roberta sieva Gaļina Grocova, kas bijusi šarmanta krievu aristokrātu pēctece, uzdrīkstējusies doties uz čeku un panākusi, ka abi pulkvežleitnanti netika represēti. Brāļu ceļi dalījāsAtšķirībā no jaunākā brāļa Jāņa Roberta, kurš aizgāja dienēt leģionā un kā grenadieru pulka komandieris krita Kurzemes cietoksnī 1944. gada 4. novembrī, Osvaldam izdevās izvairīties no iesaukšanas leģionā. Kara šausmas, tostarp Jelgavas nopostīšanu, ģimene lielākoties pārlaida savā īpašumā ārpilsētā Lediņos. Dzimtā dzīvo leģenda, ka netālu no mājas Lediņkalnā pie lielā ozola aprakts Osvalda Jansona-Salnāra virsnieka zobens, taču tas nav atrasts. Nebūtībā aizgājuši arī ordeņi, citi apbalvojumi un ģimenes lielā bibliotēka. Osvalda un Olgas bērni Mirdza Auguste (dzimusi 1917. gadā) un Ortnīds Jānis (dzimis 1925. gadā) emigrējuši uz Rietumiem. Abi mācījušies konservatorijā, taču okupācija un karš viņu sapņus un cerības par mākslinieka dzīvi izpostījis. Pēdējā kara gadā dzimusī I.Kačevska vecmāmiņas brāli Osvaldu Jansonu-Salnāru atceras kā ļoti klusu, dziļi inteliģentu vīru, kuram bija plašas zināšanas kultūrā. Dzīvojuši viņi ļoti trūcīgi, iztikuši no skopajām īres naudām, ko ienesa māja Izstādes ielā, audzējuši mājlopus un kopuši ābeļdārzu. Viņa īrnieks bijis armijas biedrs pulkvežleitnants Vladimirs Svare (1887 – 1960), kas pēc atvaļināšanās no dienesta 1937. gadā kopā ar ģimeni, kurā bija septiņi bērni, apmetās uz dzīvi Jelgavā. Osvaldam nav bijis privāta uzvalka. Viņš staigājis ļoti vienkāršās drānās, bet svētkos elegantā virsnieka uzvalkā bez zīmotnēm.
