Fragmenti no zinātniski pētnieciskā darba «Ebreji Latvijā»: Mana darba mērķis ir atspoguļot galvenās ebreju tautas gaitas Latvijā, problēmas, kas radušās ebreju kopienas attīstības gaitā.
(Fragmenti no zinātniski pētnieciskā darba «Ebreji Latvijā»)
Mana darba mērķis ir atspoguļot galvenās ebreju tautas gaitas Latvijā, problēmas, kas radušās ebreju kopienas attīstības gaitā.
Ieceļošana
Latvijas ebreju vēsture aptver vairāk nekā 400 gadu. Pastāv viedoklis, ka Vidzemē atsevišķi ebreji ieradušies no Lietuvas un Polijas teritorijas, pirms vēl tur valdīja kristīgais ordenis, kam pret ebrejiem lielākoties bija naidīga attieksme. Par ebreju klātbūtni 16. gadsimtā var secināt no līguma (1591), saskaņā ar kuru «ebrejiem Livonijā ir aizliegts nodarboties ar tirdzniecību un iekasēt muitas nodokli».
Zviedru valdīšanas laikā Vidzemē (1629 – 1721) ebrejiem, kas mēģināja ienākt novadā, netika piešķirti atvieglojumi. Tomēr viņu enerģija un veiksme tirdzniecībā nodrošināja viņu skaita palielināšanos.
1840. gadā ebreji, kas vēl nebija Rīgas pilsoņi, saņēma tiesības tur ilgstoši uzturēties. Pēc Ebreju enciklopēdijas ziņām, 1811. gadā Rīgā pārsvarā dzīvoja Slokas ebreji – tā bija pirmā pilsēta Vidzemē, kur oficiāli tika pierakstīti ebreju tirgotāji un amatnieki.
Kurzemē ebreji ieceļoja pa daļai no Vācijas, bet visvairāk – no Polijas un Krievijas. Daudzi vācu baroni Kurzemē bija ieinteresēti ebreju darbībā, jo viņi bija prasmīgi starpnieki, bet vācu tirgoņi un amatnieki negribēja samierināties ar ebreju konkurenci Kurzemes pilsētās. Tomēr viņiem izdevās ieņemt stabilas pozīcijas, pateicoties uzkrātajai bagātībai un labām attiecībām ar vairāku pilsētu vadību. 18. gadsimta otrajā pusē Piltenes ebrejiem atļāva veidot reliģisko kopienu un būvēt sinagogu. Bieži ebreju tirgotājus uzņēma ģildēs, un tas viņiem ļāva piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Taču daudzviet iedzīvotāji bija noskaņoti naidīgi.
Jelgavā ebrejiem tika atļauts apmesties uz vienas ielas. To arī sauca par «ebreju ielu». Tajā pašā laikā daudzi vācu muižnieki pārliecinājās par to, ka viņiem ir vajadzīgas uzticības personas no ebreju vidus, kas veiksmīgi varēs pārdot lauksaimniecības produkciju ārzemēs.
Tikai 18. gadsimta beigās Kurzemes ebreji saņēma pilsoņu tiesības, tomēr ebreju jaunatnācēju apmešanās tika stingri ierobežota.
Integrācija
No 1918. līdz 1940. gadam bija vislabākais laiks ebreju ekonomiskajā, kultūras un politiskajā darbībā. Nacionālās minoritātes ieņēma redzamu vietu Latvijas iedzīvotāju sastāvā. Pēc 1935. gada tautas skaitīšanas datiem, ebreju bija 4,8 procenti. Vislielāko skaitu viņi sasniedza 1925. gadā ar 95675 cilvēkiem (5,19 procentu). Vēlāk tas samazinājās dabiskā pieauguma intensitātes krituma un izceļošanas rezultātā.
Latvijā minoritātes integrēja valsts struktūrā, garantējot viņu izglītības un nacionālās tiesības.
Vairāk nekā tūkstotis ebreju tautības karavīru bija Latvijas Brīvības cīņu dalībnieki. Četri ebreju karavīri par izcilu varonību saņēma Lāčplēša ordeni un 11 karavīru – Triju Zvaigžņu ordeni. Piecdesmit ebreju krita kaujās par Latvijas neatkarību.
Divdesmitajos gados un trīsdesmito gadu sākumā palielinājās ebreju skolu skaits. Līdz 1934. gada 15. maija apvērsumam jebkuras tautības skolēni varēja mācīties skolās ar jebkuru mācību valodu (skat. tabulu).
Tautas sapulcē 1920. gadā bija septiņi, bet Satversmes sapulcē – astoņi ebreju pārstāvji. Ebreju vēlētāju intereses tika ievērotas tādējādi, ka 1. Saeimas vēlēšanu termiņš tika pārcelts no 1922. gada septembra sākuma, kad notiek ebreju svētki, uz mēneša beigām.
Dažāda attieksme pret latviešu nacionālo valsti un pret Latvijas ebreju galvenā uzdevuma izpratni sašķēla viņu politiskos spēkus. Reliģiozi konservatīvā partija «Aguad Israel» (Izraēla apvienība) sadarbojās ar Latvijas Zemnieku savienību. Starp Kārli Ulmani un apvienības līderi Mordehaju Dubinu nodibinājās arī personiska draudzība.
Cionistu partija «Mizrahi» (vadītājs rabīns Mordehajs Nuroks) aģitēja par izceļošanu uz Palestīnu un ebreju valsts atjaunošanu.
Kreiso cionistu partija «Ceire Cion» («Vienotība») cerēja, ka Izraēla būs valsts, kas pirmā īstenos demokrātiskā sociālisma idejas. Uz to orientēja arī šīs partijas līderis – ievērojams tiesībzinātnieks profesors Makss Lāzersons.
Ar Latvijas sociāldemokrātiem cieši sadarbojās Bunda partija, un tās ietekmē esoša jaunatnes apvienība «Parecklub». Bunda vadītājs bija ārsts Nohums Maizels.
Ulmaņa režīma laikā valsts bankas pārtrauca piešķirt kredītus ebreju tirgotājiem, ne reizi ebrejiem netika piešķirta naudas koncesija, ko saņēma latvieši. Tomēr kopumā brīvvalsts laikā ebrejiem bija iespējas attīstīt un apliecināt savu nacionālo identitāti, valstī nepastāvēja antisemītisms un judofobija. Ebreju politiskie līderi bija populāri arī neebreju vidū, īpaši Latgalē.
Likteņstundas
Pēc padomju karaspēka ienākšanas 1940. gadā pret ebrejiem no Latvijas iedzīvotāju puses auga naidīga attieksme, ko veicināja arī daudzu ebreju, pamatā komunistu un kreisi noskaņotās jaunatnes, simpātijas pret Sarkano armiju. Prieka pilnajās demonstrācijās, ar kādām tā tika uzņemta, piedalījās tikai neliela daļa ebreju pilsoņu, taču daudzi pret to izjuta simpātijas, jo apzinājās, ka esošajā starptautiskajā situācijā cita alternatīva nozīmētu nacistiskās Vācijas iebrukumu Latvijā.
Vienlaikus ar latviešu nacionālo organizāciju likvidēšanu 1940. gada 20. jūlijā tika izdota pavēle par to, ka Latvijā jālikvidē ebreju cionistu organizācijas un partijas. Tika apcietināti ebreju politiskie darbinieki.
Jau 1940. gada vasarā SS augstākais vadītājs Heinrihs Himlers bija saskaņojis ar Hitleru savu Austrumu ģenerālplānu, kurā tika noteikta arī Latvijas okupācija. Daļu latviešu bija paredzēts pārvācot, daļu – izsūtīt un viņu vietā ievest vāciešus. Pilnībā bija iecerēts iznīcināt ebrejus un čigānus.
Pati pirmā ebreju slepkavība notika kara otrajā dienā, 23. jūnijā, Grobiņā.
Līdz ar vācu armijas ienākšanu Rīgā (1941. gada 1. jūlijā) un citās pilsētās pastiprinājās ebreju grautiņu vilnis. Mājas tika izlaupītas, par cilvēkiem ņirgājās un nogalināja veselas ģimenes. Tika sagatavoti arī masveida ebreju aresti. Ik dienas tika nogalinātas lielas vīriešu grupas. Tika apgānītas sinagogas, dievlūdzēji izdzīti un nogalināti, daudzas sievietes izvarotas un nošautas. Grautiņu laikā bojā gājušo skaits sasniedza piecus tūkstošus.
Ebrejus šķiroja pēc dokumentiem un ārējā izskata. Pieprasītus speciālistus pagaidām atlaida mājās, lai saglabātu darbam karalaikā. Gandrīz visās šķirošanās piedalījās latviešu palīgvienības (18. bataljons) un citas, piemēram, Viktora Arāja vadītā vienība.
No 1941. gada jūlija līdz augustam tika iznīcināti gandrīz visi ebreji mazpilsētās, izmantojot ļoti nežēlīgas metodes. Tukuma, Kandavas, Jelgavas ebreji tika sadzīti sinagogās un dzīvi sadedzināti.
No datiem, kas iegūti, apkopojot divīzijas komandierim 1941. gada oktobra 15 dienās iesniegtos ziņojumus, izriet, ka trīsarpus mēnešu laikā pēc Latvijas okupācijas šajā zemē tikuši iznīcināti 1843 komunisti un 30025 ebreji, kopā 31868 cilvēki, Jelgavas rajonā – 3576.
Novembrī un decembrī pēc pāris mierīgiem mēnešiem akcijas atjaunojās ar divkāršu spēku, īpaši tās skāra Rīgas ebrejus. Apmēram 27 tūkstoši ebreju divās reizēs tika aizvesti uz mežu Rumbulas dzelzceļa stacijas tuvumā un tur nošauti.
Dzīvi palikušie tika koncentrēti Rīgas, Daugavpils, Liepājas geto. Tie bija kā uzņemšanas stacijas Centrālās un Rietumeiropas ebrejiem, kas tika atvesti uz okupēto teritoriju austrumos. Kopumā uz Latviju no ārzemēm tika atvests 20000 ebreju.
Latvijas ebreji bez izņēmuma tika vesti uz Kaizervaldes nometni, pārējās nometnes pakļāvās šim centram. 1944. gada beigās šī nometne tika likvidēta. Novārgušos iznīcināja, veselos ar kuģiem pārveda uz Štuthofas un Buhenvaldes koncentrācijas nometnēm, no turienes – uz Zaksenhauzenu, Tarzeinštati, Dahavu un citām vietām.
No visiem Latvijas ebrejiem pēc kara mājās nokļuva ne vairāk par tūkstoti cilvēku.
Gadu pēc kara mājās atgriezās arī Latvijas ebreji, kas bija evakuējušies uz Padomju Savienību. Līdz ar to 1947. gadā ebreju skaits Latvijā sasniedza astoņus tūkstošus. Piecdesmito gadu beigās no apcietinājuma un izsūtījuma atgriezās aptuveni 2500 cilvēku.
Ebreju skaits palielinājās, kad Latvijā apmetās PSRS iedzīvotāji ar varas iestāžu atļauju. Saskaņā ar 1970. gada tautas skaitīšanu Latvijā apmetušos ebreju skaits bija 36592 (1,6 procenti no valsts iedzīvotājiem). Ebreju skaits Latvijā pēckara gados nav pārsniedzis 3 procentus no kopējā iedzīvotāju skaita, bet sakarā ar izceļošanu samazinās.
Mihails Volohovs, Spīdolas ģimnāzijas 10. klases audzēknis
