Kosovas karš Eiropai bija rūgta mācību stunda. Tā parādīja, ka bez ASV iejaukšanās Vecās pasaules līderi nav spējīgi novērst krīzi, kas varēja pārsviesties uz visu Balkānu reģionu.
Kosovas karš Eiropai bija rūgta mācību stunda. Tā parādīja, ka bez ASV iejaukšanās Vecās pasaules līderi nav spējīgi novērst krīzi, kas varēja pārsviesties uz visu Balkānu reģionu. Tikai pēc Kosovas atklājās, cik lielā mērā NATO ir atkarīga no Vašingtonas militārā potenciāla.
Rietumeiropas valstis aizsardzības nolūkiem kopumā tērē apmēram 60 % no ASV aizsardzības budžeta. Kā raksta «The Wall Street Journal», «lielākā daļa no šiem līdzekļiem tiek atvēlēta neveiklajām un smagnējām obligātā karadienesta armijām. Kosovas karā NATO nācās paļauties uz ASV moderno tehnoloģiju kara lidmašīnām un spārnotajām raķetēm». Pēc konflikta beigām sākās Eiropas Savienības valstu ciešāka sadarbība militārajā jomā. Kopīgie pūliņi ir vainagojušies ar pirmajiem praktiskajiem soļiem ātrās reaģēšanas spēku izveidošanā, par ko Eiropas līderi vienojās Ķelnes apspriedē 1999. gada jūnijā. Briselē novembra beigās tikās ES valstu aizsardzības ministri, lai vienotos par katras valsts ieguldījumu jaunajā struktūrā.
Krīzes un konflikti
Iesākumā tika paredzēts, ka spēkos būs apmēram 60 000 līdz 70 000 karavīru. Pēc konferences kļuvis skaidrs, ka šo spēku kopējais skaits būs vairāk nekā
100 000 karavīru, jo spēkiem būs nepieciešama rotācija un vienības, kas nodrošinās transportēšanu un apgādi. Gandrīz pusi no jaunās struktūras veidos Vācijas, Lielbritānijas un Francijas armiju vienības. Aizsardzības ministri arī izteikuši gatavību spēkiem ziedot apmēram 400 kara lidmašīnu un vairāk nekā 100 karakuģu.
Jaunie spēki 2003. gadā būs gatavi darboties vairāk nekā 4000 kilometru attālumā no Eiropas. To uzdevums būs novērst draudošas krīzes, piedalīties miera uzturēšanas operācijās un glābt civiliedzīvotājus militāra konflikta vai dabas katastrofas gadījumā. Pulkvedis Terenss Teilors no Starptautiskā stratēģisko pētījumu institūta uzskata, ka galvenais operāciju lauks būs tuvu mājām, piemēram, Balkāni un Vidusjūras reģions. Francijas aizsardzības ministrs Alēns Rišārs pat izteicies, ka jaunie spēki varētu uzņemties globālas saistības.
To veidošanā ir iesaistījusies pat Īrija, Zviedrija un Somija, kas līdz šim ir ievērojušas neitralitātes politiku. Interesi ir izrādījusi arī Ukraina un Krievija, kurai ir vērā ņemams gaisa transporta potenciāls. Vienīgā ES valsts, kas nepiedalīsies jaunajos spēkos, ir Dānija. Nākamajā dienā pēc «ieguldījumu konferences» ES valstu aizsardzības ministri tikās ar kandidātvalstu un citu valstu kolēģiem, lai uzklausītu viņu piedāvājumu Eiropas militāro spēku attīstībai.
«Latbat» Eiropas saimē
Latvijas aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis pēc tikšanās pavēstīja, ka Latvija līdz 2003. gadam jaunajiem spēkiem varētu garantēt kājnieku rotu no bataljona «Latbat» un censtos sasniegt līmeni, lai vadi varētu piedāvāt militārās policijas, mediķu un sapieru vienību, kā arī atmīnēšanas kuģi. Latvija divu gadu laikā arī varētu nodrošināt šo vienību rotāciju. Aizsardzības ministrs pieļauj, ka «Latbat» rota ES spēkos varētu būt «Baltbat» ietvaros, kur katra Baltijas valsts būtu pārstāvēta ar rotu.
Ministrs uzskata, ka miera uzturēšanas pasākumiem Latvijas aizsardzības budžetā izdevumiem ir jāpalielinās divas trīs reizes. «Līdz šim tērējām līdz trīs miljoniem latu gadā, tagad mums jārēķinās, ka miera uzturēšanas pasākumiem nākotnē būs vajadzīgi 10 līdz 15 miljoni latu, ja paši gribam nodrošināt un nogādāt vienību krīzes vietā,» uzskata Ģ.V.Kristovskis.
Droši var teikt, ka Eiropas spēkiem paredzētie līdzekļi neprasīs papildu līdzekļus no aizsardzības budžeta, kas ik gadu palielinās, lai atbilstu Ziemeļatlantijas alianses līmenim – apmēram diviem procentiem no iekšzemes kopprodukta. «Mēs uzsvērām, ka plānojam piedalīties ar tiem pašiem spēkiem vai nu NATO, vai ES vadības struktūru sastāvā. Mums nav iespēju un resursu attīstīt paralēli divām komandstruktūrām paredzētus spēkus,» uzsvēra Latvijas aizsardzības ministrs.
NATO šaubas kliedētas
Rodas likumsakarīgs jautājums: kāpēc Eiropas Savienībai vajadzīga sava armija, ja pēdējos 50 gadus par mieru un stabilitāti ir rūpējusies NATO? Atbilde varētu būt šāda – Eiropas valstīm apnicis vērot, ka tikai pēc ASV iejaukšanās tiek novērsta kārtējā krīze Balkānos. Jāpiebilst, ka iesākumā Vašingtona pret jauno iniciatīvu izturējās ar aizdomām un pieprasīja, lai jaunā struktūra pakļautos NATO. Taču Eiropa ir turējusi solījumu un informējusi aliansi par notikumu gaitu. Neuzticības ledus ir lauzts, un jauno spēku veidošanā aktīvi iesaistās alianses eksperti, kuriem ir liela pieredze militārajā plānošanā. Tiek prognozēts, ka jaunie spēki nākotnē varētu izmantot NATO izlūkošanas datus un gaisa transportu. Varētu pat teikt, ka nākotnē pastāvēs darba dalīšana: NATO rūpēsies par liela mēroga militāru konfliktu novēršanu, bet Eiropas spēki būtu atbildīgi par reģionālām krīzēm.
Jauno spēku veidošanā ir sperti tikai pirmie soļi. Pēc Briseles apspriedes atklājies, ka trūkst pretinieka pretgaisa aizsardzības sistēmu iznīcināšanai paredzētās lidmašīnas, jūras un gaisa transporta, satelītu izlūkošanas sistēmas un modernas munīcijas. Trūkumi vērojami aizmugures un apgādes jomā un komunikāciju tehnoloģijā.
«Mums ir nepieciešamas lielākas spējas modernajās tehnoloģijās uz jūras, zemes un gaisā,» atzinis kāds augsts ES pārstāvis. Tiesa, ir manāmas pirmās pazīmes, ka Eiropas valstis ir apzinājušās savas vājās vietas. Eiropas valstu konsorcijs «Airbus» 2003. gadā sāks ražot militārās transportlidmašīnas, kuru trūkums jaunajos spēkos ir acīmredzams. Jaunā iniciatīva ir veicinājusi Eiropas armiju piemērošanos laika garam, ko raksturo reformas Vācijas bruņotajos spēkos un Lielbritānijas investīcijas gaisa transportā.
