Īsi pirms ceturtās adventes svētku noskaņā ar «Latvijas koncertu» un Jelgavas domes atbalstu pilsētas kultūras namā tika sniegta iespēja ieklausīties kā garīgās, tā laicīgās mūzikas skaņās, ko vienoja ģeniālā itāliešu komponista Džakomo Pučīni 150. dzimšanas dienas atcere.Dž.Pučīni ir viena no spilgtākajām personībām (vismaz opermākslā) ne tikai itāliešu mūzikā (aiz Džuzepes Verdi), bet arī viena no spilgtākajām personībām arī šodien, jo viņa darbos ieslēgti tādi melodiju skaistuma, jūtu saviļņojuma un patiesīguma kodi, ka liekas – tā sacerēta pavisam nesen. Kur tad vēl simfoniķa vēriens un instrumentētāja talants!Nodeva adventes laikamProtams, Dz.Pučīni darbu klāstā ir arī kāds baznīcas mūzikas sacerējums – jaunības gados komponēta «Mesa di Gloria», lielformāta vokāli simfonisks skaņdarbs. Koncerta pirmajā daļā klausījāmies šo nodevu adventes laikam Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO), valsts akadēmiskā kora «Latvija», solistu Samueles Simončīni (tenors) un Egila Siliņa (bass) sniegumā. Diriģentam Mateo Beltrami bija izdevies suģestēt, pārliecināt, zināmā mērā – pārvērst izpildītāju sniegumu. Neticami smalks priekšnesumsNeticami smalki spēlēja LNSO, ievērojot vissmalkākās teksta un dinamikas nianses, dziedāja valsts akadēmiskais koris «Latvija». Vai tie bija tie paši kolektīvi? Jā, tikai mākslinieciskais uzstādījums, kā to prasīja diriģents M.Beltrami, bija augsts, kam izpildītāji pakļāvās. Un klausītāji to novērtēja, zibenīgi reaģējot. Bet solistu sniegums? Visatzinīgākos vārdus pelnījuši S.Simončīni un E.Siliņš. S.Simončīni labi padevās solodziedājums «Gratias». E.Siliņa askētiskums un balss tumšais tembrs priecēja «Crucifiscus Benedictus». Abu solistu balsis saskanīgi vienojās «Agnus Dei».Mesa un klausītājiNo vienas puses, klausītāji Jelgavā zina, ka nedrīkst aplaudēt starp mesas daļām, bet to tomēr darīja. Kāpēc? Droši vien iedvesmojošs bija atskaņojums un vēlēšanās to atbalstīt. No otras puses, mesas daļu (īpaši «Gloria») dievišķie garumi… Varbūt pienācis laiks izvērtēt atskaņojamo darbu garumu, jo īpaši zinot, ka par to Dž.Pučīni tika kritizēts dzīves laikā? No mesas pie operasCita žanrs prasa pārslēgšanos, ko demonstrēja diriģents, mainot stilu (diriģēšanas) un ne tikai. Bija arī vizuālas pārvērtības, jo melno kreklu viņš nomainīja pret sarkano. Traģisku jūtu, kaislību caurstrāvotas ir Dž.Pučīni operu lappuses. Nolemtība, nenovēršamība saistīja operas «Manona Lesko» trešā cēliena intermeco labā LNSO sniegumā ar izteiksmīgiem čella (Diāna Ozoliņa) un alta (Arigo Štrāls) solo. Filigrāni trausls un klusinātā dinamikā izskanēja fragments (koris bez vārdiem) no operas «M-me Butterfly» otrā cēliena. Programmas turpinājumā divi traģiski akcenti – priekšnojautas – operas «M-me Butterfly» trešā cēliena ievads (orķestrim) un Kavaradosi ārija no operas «Toska» trešā cēliena. Tā kā koncerta uzbūve veidota ļoti rūpīgi un pārdomāti, diezin vai kulminācijai bija domāta šī ārija. Dramatisko jūtu spēku, balsi un tās krāšņumu izcili izdevās parādīt tenoram S.Simončīni. Klausītāji neskopojās ar aplausiem un bravo saucieniem. Bet īstā koncerta kulminācija (varbūt arī sava veida nodeva adventei) bija operas «Toska» pirmā cēliena noslēgums ar kora orķestra un E.Siliņa spožo sniegumu.
