Bieži vien, jo īpaši pašreizējā laikmetā, daudz manipulē ar jēdzieniem «Eiropa» un «kultūra», kas tāpat bieži mēdz būt spekulācijas kādas sabiedriskas vai individuālas ideoloģijas labā.
Bieži vien, jo īpaši pašreizējā laikmetā, daudz manipulē ar jēdzieniem «Eiropa» un «kultūra», kas tāpat bieži mēdz būt spekulācijas kādas sabiedriskas vai individuālas ideoloģijas labā. Jaunizdotajā grāmatiņā «No atstumtības uzmanības centrā» par kultūru un attīstību šā ziņojuma veidotāji mēģinājuši sniegt maksimāli objektīvus skaidrojumus. Tajos kaut ko var rezumēt, kaut ko atklāt un uzzināt. Vismaz tā ir mūsdienīga, pieredzē smelta, no postsociālisma neatkarīga skatījuma radīta aina. Sīkākus attīstības priekšnosacījumus, ieteikumus un tendenču apskatu lasiet grāmatā.
Tālāk seko citēts fragments no Eiropas Padomes ziņojuma kopsavilkuma par kultūru un attīstību grāmatā «No atstumtības uzmanības centrā». Nodaļā par jēdzienu definēšanu…
Ko mēs saprotam ar vārdu «Eiropa»
Pastāv vairākas «Eiropas» gan skatoties vēsturiskā perspektīvā, gan ņemot vērā mūsdienu realitātes. Eiropas idejas pirmsākumi saistāmi ar Romas impēriju, kas laika ziņā sakrita ar kristīgās pasaules veidošanos. Pats vārds «Eiropa» pirmo reizi parādījās astotajā gadsimtā laikā, kad Karolingu dinastija mēģināja pārveidot sadrumstaloto Rietumu impēriju.
Merkantilā un impēriskā spāņu, portugāļu, holandiešu, franču un britu diaspora izveidoja eiropiešu kopienas Amerikā un Austrālijā, Jaunzēlandē un Klusā okeāna salās un mazākā mērā arī Āzijā un Āfrikā. Tādējādi Eiropai raksturīgā tehnoloģija un kultūra tika izplatīta pa visu pasauli un dažādās pakāpēs to apguva citas civilizācijas.
Tāpat kā pastāv Eiropas idejas, pastāv arī pati Eiropa ar savām idejām, un šai ziņā tā nav iekļaujama savās ģeogrāfiskajās robežās. Aizsācies jau grieķu un jūdu laikos, izgājis cauri Romas impērijai un kristietības triumfam, laikā starp 15. un 20. gadsimtu izkristalizējās skeptiskais individuālisms. Tas attīstījās vienlaikus ar revolucionāriem sasniegumiem tehnikā tādiem kā kompasa un iespiedmašīnas izgudrošana. 18. gadsimtā, tā sauktajā saprāta laikmetā, šis process sasniedza savu kulmināciju, radot virkni zinātnisku un filozofisku jēdzienu, tādu kā demokrātija, vēstures attīstības teorija, cilvēktiesības, kā arī virkni metožu, piemēram, racionālā izziņa, industriālā revolūcija. Tika radīts pamats intelekta un kultūras hegemonijai, apstrīdot citu civilizāciju pieņēmumus un tradīcijas. Tieši uz šiem pamatiem ir veidojusies mūsdienu ekonomikas un kultūras globalizācija.
Šķiet, vislabāk būtu uzskatīt, ka eiropeiskums tas ir dažādu pieņēmumu kopums, kas izveidojies vairākām sabiedrībām, kurām ir kopīgas vēsturiskās saknes un intereses, apdzīvojot vienu un to pašu zemeslodes daļu. Šā ziņojuma autori uzskata, ka Eiropa ir vēsturiski nosacīta, kompleksa un plurālistiska. Ideoloģiskā ziņā mēs ar vārdu «Eiropa» saprotam Rietumu modernismu, bet praktiskos nolūkos šis vārds attiecināms uz ģeogrāfisko telpu, kura plešas no Atlantijas okeāna līdz Urālu kalniem un kurā vērtības, kas tiek uzskatītas par kopīgām, tiek harmonizētas, bet dažkārt arī pretstatītas tām vērtībām, kas nav kopīgas. Turklāt Eiropā daudzas vērtības ir tādas pašas kā citās pasaules sabiedrībās.
Ko mēs saprotam ar vārdu «kultūra»
«Kultūra» tas ir ļoti problemātisks termins, kas var izrādīties par lamatām nepiesardzīgai personai. Ir bijuši vairāki mēģinājumi pārvarēt šīs grūtības un izveidot visaptverošu definīciju. Visplašākajā nozīmē vārds «kultūra» ietver sabiedrībā apgūtās pieredzes kopumu, tās paražas un vērtības ekonomiskās, tiesiskās, politiskās, reliģiskās, morālās, ģimeniskās, tehniskās, zinātniskās un estētiskās vērtības. Pasaules kultūras deklarācijas (pieņemta kultūrpolitikas jautājumiem veltītajā pasaules konferencē, ko UNESCO organizēja Mehiko 1982. gadā) vārdiem runājot: «Tagad var teikt, ka kultūra šā jēdziena visplašākajā nozīmē ir visu to raksturīgo garīgo, materiālo, intelektuālo un emocionālo īpašību kopums (izcēlums oriģināls, J.S.), kas piemīt kādai sabiedrībai vai sociālajai grupai. Kultūra ietver ne tikai mākslu un literatūru, bet arī dzīvesveidu, cilvēka pamattiesības, vērtību sistēmas, tradīcijas un paražas…» Šis kopums, lietojot T.S.Eliota kodolīgo frāzi, ir «visa tautas dzīve».
Piedāvājot šo definīciju, kultūrpolitikas jautājumiem veltītā 1982. gada pasaules konference mēģināja parādīt, ka kultūra ir intelektuālās atjaunotnes un cilvēces attīstības galvenais avots. «Tā ir kultūra, kas dod cilvēkam iespēju pārdomāt savu rīcību. Tā ir kultūra, kas rada cilvēkus saprātīgas būtnes, kuras ir apveltītas ar spējām kritiski spriest un kurām ir morālās atbildības sajūta. Tā ir kultūra, caur kuru cilvēks izsaka sevi, apzinās sevi, atzīst savas nepilnības, apšauba pats savus sasniegumus, nenoguris meklē jaunas nozīmes un rada darbus, ar kuru palīdzību viņš pārvar savu aprobežotību.» Darba grupa uz mākslu un ar to saistītajiem pasākumiem raugās no šajā citātā izteiktā viedokļa tā aptver visu veidu jaunradi, ne tikai tradicionālo jeb «augsto mākslu», bet arī populāro masu kultūru. Tā ir avots, no kura izriet gan jaunrade, gan refleksija, gan morāle un sociālā kritika. Tā ir ne tikai racionāls instruments, bet arī potenciāla augsne, kur attīstīties pretrunām, konfliktiem un arī iracionalitātei, kas bieži vien raksturo visus domāšanas un jaunrades procesus. Refleksija ir nozīmīgs jēdziens, jo tā dod iespēju atšķirt vienas kultūras izpausmes no citām, proti, mākslu, zinātni un reliģiju no kultūras dzīves ikdienišķajām realitātēm. Tā rada jaunu, reizumis daudz dziļāku, bieži vien negaidītu jēgu, kas tieši vai netieši veicina gan ekonomisko, gan sociālo attīstību.
