Ne vienmēr laulības dzīve cilvēkiem izvēršas veiksmīga, un pāris nolemj šķirties. Ja ģimenē aug bērni, mammai un tētim jāizlemj, pie kā viņi dzīvos. Gadās arī, kad divas mīlošas sirdis šķir nāve, un mazo audzināšana gulstas uz viena no vecāku pleciem.
Ne vienmēr laulības dzīve cilvēkiem izvēršas veiksmīga, un pāris nolemj šķirties. Ja ģimenē aug bērni, mammai un tētim jāizlemj, pie kā viņi dzīvos. Gadās arī, kad divas mīlošas sirdis šķir nāve, un mazo audzināšana gulstas uz viena no vecāku pleciem. Nereti pēc šķiršanās partneris sāk kopdzīvi ar citu. Tad “ienācējam” jārēķinās ar faktu, ka ģimenē jau ir bērns.
Uz jautājumu, kam – vīrietim vai sievietei – bērnu no mīļotā cilvēka iepriekšējās laulības pieņemt vieglāk, viennozīmīgi atbildēt nav iespējams. Turklāt pieredze liecina, ka no jauna veidota divu cilvēku savienība, ja vienam jau ir bērns, var izrādīties gan veiksmīga, gan neveiksmīga. Taču psiholoģe Ilona Stepanoviča – Monkēviča uzsver, ka tas atkarīgs no daudziem faktoriem – bērna vecuma, kad viņš tiek iepazīstināts ar jauno mammu vai tēti, vīrieša/sievietes attiecībām ar bijušo laulāto draugu un citiem apstākļiem. Tā teikt – cik ģimeņu, tik pieredžu.
Pirmais laulātais draugs ir jāciena
“Kad bērni vēl mazi – apmēram līdz trešajai ceturtajai klasei – otro tēvu/māti viņi spēj pieņemt vieglāk. Pieaugot tas kļūst aizvien sarežģītāk,” norāda psiholoģe. Viņa nenoliedz, ka gadoties arī izņēmumi, jauno mammu vai tēti bērns bez problēmām pieņem arī tīņa gados. Būtiski arī tas, vai pirmā sieva/vīrs ir miris, no ģimenes aizgājis nesen vai nav jau kopš bērna dzimšanas. Bērniem, ja ir tāda iespēja, jātiekas ar abiem vecākiem.
Speciāliste norāda – lai otrā savienība būtu veiksmīga, vispirms jānokārto emocionālās attiecības ar pirmo sievieti/vīrieti. Jābūt skaidrībai par bērniem, tas ir, par viņu audzināšanu, tikšanās reizēm, biežumu, vietu. Svarīga arī attieksme pret pašreizējo mīļoto cilvēku – pavisam godīgi jāatbild uz jautājumu, ko otrā saskati – tikai mīļāko, māti/tēvu saviem bērniem vai abus reizē. Psiholoģe atklāj, ka diezgan bieži pāri pieļauj lielu kļūdu – neciena bērna īsto māti/tēvu. “Jāapzinās, ka tie bērnam allaž būs pirmajā vietā, viņam tuvi abi vecāki, tādēļ otru nedrīkst nozākāt vai aizvainot, jo tas, bērnam pieaugot, var radīt zemu pašnovērtējumu. Proti, ja viņš par savu īsto mammu vai tēti būs dzirdējis tikai sliktu, var rasties priekšstats, ka kaut kas nav kārtībā arī ar pašu. Turklāt, ja vīrietis/sieviete atvases klātbūtnē negatīvi izsakās par savu pirmo mīļoto cilvēku, tas var “atspēlēties”, kad bērns sasniegs pusaudža gadus, jo attiecības starp pusaudzi un mammu/tēti, pie kā viņš dzīvo, var pasliktināties,” atklāj I.Stepanoviča – Monkēviča. Viņa piebilst – pat tad, ja pirmais vīrs/sieva ir dzērājs un neveiksminieks, bērnam jācenšas stāstīt labais, kas savulaik piedzīvots, nevis nepārtraukti jāatgādina, ka otrs vecāks viņu pameta vai, piemēram, ir dzērājs, neveiksminieks un tamlīdzīgi.
Mūsdienās ģimenes, kurās aug bērns no laulātā drauga iepriekšējās laulības, nav mazums. Par to, kā šādos gadījumos veidojas attiecības, “Ziņas” lūdza pastāstīt trijiem cilvēkiem, kas to pieredzējuši. Izrādās, dažreiz audzināt mīļotā cilvēka bērnu ir daudz vienkāršāk, nekā sākumā domāts. Taču gadās arī izņēmumi.
Mīlestības pietiek visiem
“Iepazinos, iemīlējos, un viņa bērni man nešķita šķērslis mūsu mīlestībai. Grūtāk bija pierast, ka jārūpējas ne tikai par mīļoto vīrieti, bet arī par viņa bērniem, tas prasa lielu uzmanību un rūpes. Turklāt apzinājos, ka būs jādala arī vīrieša uzmanība. Taču kopdzīve izrādījusies veiksmīga,” stāsta 26 gadus vecā Zanda. Viņa atklāj, ka vairākkārt domājusi, kāpēc sader ar savu draugu, un nonākusi pie vairākiem secinājumiem. “Pirmkārt, mēs mīlam viens otru, otrkārt, esmu pieņēmusi gan mīļotās sievietes, gan mātes lomu. Taču jāpiebilst, ka apzinos – bērniem esmu un vienmēr būšu otrā mamma. Treškārt, ar mīļoto vīrieti esam vienojušies par galvenajiem audzināšanas principiem, proti, pārrunājuši, kā bērniem būtu labāk, ko viņi drīkstēs, ko ne, ko ļausim, ko – neļausim… Abi esam vecāki, turklāt vienlīdzīgi, tādēļ mums nav strīdu par bērnu audzināšanu. Tā arī dzīvojam – es, viņš un divi bērni, kurus esmu iemīlējusi,” Zanda atzīst – tā ir labi, taču, protams, ne vienmēr viegli. Viņa sapratusi – ja sieviete vēlas būt kopā ar vīrieti, tad var pieņemt visu, protams, izrunājoties, vienojoties. Ja sieviete mīl vīrieti, tad sirdī iespējams atrast mīlestību, ko veltīt mīļotā bērniem. “Katrā cilvēkā ir ļoti daudz mīlestības, vien jāļauj tai plūst,” pārliecināta jaunā sieviete. Viņa apzinās, ka nekad bērnu sirdīs neieņems īstās mammas vietu, tādēļ par mīļotā vīrieša pirmo sievu sliktu nerunā. “Bērni vismaz pāris reižu gadā satiekas ar savu mammu, taču priecē fakts, ka arī mani viņi sauc par mammu. Tas nozīmē, ka bērni man uzticas,” gandarīta ir Zanda.
Jāizlemj sievietei
Gatis laiku, ko pavadījis kopā ar sievieti, kurai ir bērns, atceras nelabprāt. Viņš padevies, jo sapratis, ka neprot dzīvot ģimenē, kurā viss pakārtots mazajam. Protams, ja Gatis būtu bērna tēvs, varbūt viss izvērstos citādi. “Ar draudzeni iepazinos 27 gadu vecumā. Viņa jau pirmajā tikšanās reizē atklāja, ka viena audzina četrgadīgu dēliņu. Tas nešķita šķērslis, jo biju pārliecināts – ja mīlu sievieti, tad mīlu arī viņas bērnu. Taču manu pārliecību īstenot nebija tik viegli,” Gatis stāsta, ka viss šķita rožaini līdz brīdim, kad pie mīļotās sievietes pārcēlies dzīvot. Tikai tad atklājies, ka četrgadīgais dēliņš ir “slīpēts” un izlutināts knēvelis, kuram neeksistē vārds “nedrīkst”. “Neveiksmīgajā kopdzīvē droši vien vainojams bija arī mans ne visai spīdošais finansiālais stāvoklis – nevarēju “dēliņu” apbērt ar dāvanām, kā to laiku pa laikam darīja viņa “biezais” tēvs. Tikko šķita, ka ar puiku esam atraduši kopīgu valodu, uzradās viņa papiņš, sapirka dārgas mantas un atkal nozuda tālēs zilajās. Protams, sīkajam jau citu neko nevajadzēja – sāka mani saukāt par nabagu un citādos ne visai glaimojošos vārdos. Viņam pievienojās arī mana mīļotā sieviete. Iespējams, tā viņa dēlam pierādīja savu mīlestību un atbalstu. Kad lūdzu, lai viņa īstajam tēvam neļauj lutināt puiku, saņēmu pārmetumus, ka nevarot nopelnīt tik daudz, lai uzturētu viņu un viņas atvasi, kā to pat pēc laulības iziršanas darīja bijušais vīrs,” stāsta Gatis un teic, ka reiz puišeļa nievājošo attieksmi neizturējis un “sadevis pa pakaļu”. “Tad nu mana mīļotā visai pasaulei sāka bazūnēt, ka esmu varmāka – sitot un lamājot viņas mazo dēliņu. Galu galā pat draugi uz mani sāka raudzīties ar aizdomām. Pēc pusgada apjēdzu, ka attiecības lemtas neveiksmei, savācu mantiņas un pametu “jauko jauno ģimeni”. Pirmām kārtām tāpēc, ka sapratu – draudzenes dēls nekad mani neuzskatīs par līdzvērtīgu, turklāt, viņam paaugoties, arī konflikti pieņemtos spēkā, otrkārt, draudzene pat nepapūlējās, lai dēls mani cienītu. Tā vietā viņa dancoja pēc puišeļa stabules un izpildīja katru iegribu. Treškārt… laikam vēl nebiju gatavs uzņemties atbildību vai to nemācēju,” rezumē Gatis. Viņš uzskata – tas, kādas attiecības izveidosies starp vīrieti, sievieti un viņas bērnu, lielā mērā atkarīgs no sievietes. Vispirms pašai jātiek skaidrībā, vai vēlas, lai ģimenē ienāk trešais.
Draudzene, nevis mamma
Ditai ir 28 gadi, precējusies, audzina divus vīra bērnus un kopējo, kas pasaulē ieradās pirms četriem mēnešiem. Jaunā sieviete ir pārliecināta, ka nekad vīra bērnu sirdīs nespēs ieņemt mātes vietu, taču viņa cenšas būt vismaz draudzene. “Ar savu nākamo vīru iepazinos gandrīz gadu pēc viņa sievas nāves. Viņš bija palicis viens ar trīspadsmitgadīgu meitu un desmit gadu vecu dēlu. Kad ar viņiem tiku iepazīstināta, biju ļoti uztraukusies, taču bērni mani uzņēma kā savu “čomu”. Ātri vien atradu kopīgu valodu ar abiem, un, šķiet, viņi man pieķērās. Ziņu par laulībām uzņēma kā pieauguši cilvēki, jo apzinājās, ka īstā mamma ir mirusi un vairs nekad nebūs ar viņiem kopā, vien sirsniņā. Droši vien tas bija arī mīļotā vīrieša nopelns, jo viņš ar bērniem par šo tematu iepriekš bija daudz runājis. Neuzstāju, lai mazie mani sauc par mammu, kaut arī esmu pārliecināta, ka tā būtu ērtāk gan man, gan viņiem, gan vīram. Bērniem esmu Dita, taču ģimenes jaunāko atvasi viņi sauc par brālīti. Ar vīra meitu izveidojušās īpaši labas attiecības, jo viņas vecumā mamma ir ļoti vajadzīga. Daudz runājam par dažādām “sieviešu lietām”, un priecājos, ka viņa man uzticas,” stāsta Dita. Sieviete teic, ka sākumā baidījusies, vai pašas bērniņa nākšana pasaulē nemainīs viņas attieksmi pret lielajiem bērniem, taču, izrādījās, ka pēc dzemdībām attiecības kļuva vēl ciešākas. “Ceru, ka, mazajam pieaugot, mācēšu dzīvot tā, lai lielie bērni nejustos atstumti,” viņa piebilst. Taču monētai ir arī otra puse. Dita nenoliedz, ka reti, tomēr reizēm mēdz pasapņot, kā būtu, ja būtu… Precīzāk – ja ģimenē nebūtu vīra un viņa pirmās sievas bērnu. “Tādos brīžos pārņem drausmīgas skumjas. Kļūst žēl gan sevis, gan bērnu, kas tik agri palikuši bez mammas. Atzīšos – ir grūti audzināt citas sievietes bērnus, taču esmu laimīga,” apgalvo Dita.
