Cauri laikiem. Kad astoņdesmito gadu beigās tika likvidēts kolhozs arī Svētes pagastā, kopsaimniecības bijušie darbinieki katrs ieguva noteiktu paju skaitu un apvienojoties veidoja savus kooperatīvus.
Cauri laikiem
Kad astoņdesmito gadu beigās tika likvidēts kolhozs arī Svētes pagastā, kopsaimniecības bijušie darbinieki katrs ieguva noteiktu paju skaitu un apvienojoties veidoja savus kooperatīvus. Tā Svētē atsevišķu īpašnieku pārvaldījumā nonāca govju ganāmpulks un cūku ferma, bet jaunizveidotā desmit zemnieku kooperatīvā saimniecība “Grauds” ieguva kalti un sāka nodarboties ar graudkopību.
Lai pretendētu uz banku piedāvātajiem kredītiem attīstības veicināšanai, pēc deviņdesmito gadu vidus kooperatīvā sabiedrība “Grauds” tika pārveidota par SIA “Svētes grauds”, bet nu zeme pārgājusi zemnieku saimniecības “Boļi” pārvaldījumā. “Ziņas” uz sarunu aicināja saimniecības galvenos “stūrētājus” Intu un Raimondu Viniarskus un Haraldu Vītiņu, lai taujātu par saimniekošanu deviņdesmitajos gados un tagad.
Skaistās cerības nepiepildījās
Sākot sarunu, viens no “Svētes grauda” valdes locekļiem H. Vītiņš teic: “Skaisti cerējām, tomēr ne tik skaisti viss sanāca – domājām, ka algas paaugstināsies, dzīve ies uz augšu. Tikai šā iemesla dēļ juku laikos no darba celtniecībā Jelgavā pārgāju uz Svēti, jo pilsētā, lai arī darbs bija, par to neko nemaksāja.”
Haralds stāsta, ka lauksaimniecībā aizvien turpinoties teātris, kas sākās deviņdesmito gadu sākumā: “Tolaik pie mums brauca bijušais premjers Gailis, vēlāk arī Slakteris un citi valstsvīri, tomēr, tiklīdz sākām runāt par lietu, attieksmes nekādas. Toreiz Atis Slakteris vadīja kooperācijas sistēmu Latvijā, bet viņš uzskatīja, ka kooperatīvi mūsu valstī nav nepieciešami, jo viņš, redz, savai zemnieku saimniecībai varējis iegādāties jaunu “Valmet” traktoru!”
Līdz ar SIA nodibināšanu “Svētes grauds” bija viena no pirmajām saimniecībām, kas, pateicoties līzingam, nopirka mazas jaudas traktoru “Valmet”, jo padomju tehnika bija novecojusi. Kad uzņēmuma līdzīpašniekiem jautāts, kādu traktoru iegādāties, vairāki bijuši par to, ka labāk “jāņem” pieci “belarusi”, nevis viens rietumos ražots “valmets”.
Ar vietējo ļaužu neapmierinātību sastapties “Svētes grauda” darbiniekiem nācies vairākkārt. Pēc tam, kad paju biedri kopīpašumā ieguva graudu kalti, zemei zem torņa uzradās īpašnieks. Nu izveidojusies neapskaužama situācija – laukumu zem kaltes viņš pārdot nepiekrīt, bet veco kalti nopirkt arī nevēlas.
Sēklkopība vairs nav izdevīga
Deviņdesmito gadu vidū kooperatīvs “Grauds” un vēlāk jau SIA “Svētes grauds” valstī bija nopietna zālaugu – āboliņa un timotiņa – sēklas audzētāja. “Sadarbojāmies ar visiem zemniekiem, paši sagatavojām, sējām un novācām sēklu,” atceras I.Viniarska. Savulaik pat ķimeņu sēklaudzēšanas bizness iemēģināts, bet jau nākamajā gadā poļi garšauga sēklas ieveduši par dempinga cenām (Latvijā audzētās tirgoja pat par 1,80 latiem kilogramā, bet no Polijas atvestās ķimeņu un citu zālaugu sēklas maksāja mazāk par latu), tādēļ arī darbība šajā nozarē kļuvusi nerentabla.
Sadarbība ar francūžiem
“1997. gadā lauksaimniecības politikas līderi nolēma, ka kooperatīviem nepieciešams gūt pieredzi ārzemēs. Latvijā ieradās uzņēmēji no Francijas, kas bija gatavi izglītot vairāku mūsu valsts kooperatīvu vadītājus. Francūži mēģināja iedrošināt, lai mēs šeit, Svētē, pievēršamies lauku tūrismam, bet man nebija drosmes uz ko tādu – tad jābūt elastīgam cilvēkam, jāskrien, jāpieņem svešu kompāniju ballītes.”
Sadarbība ar francūžiem turpinājusies trīs gadus, pieredzes apmaiņas braucienos būts ne vien Pūrē un citviet Latvijā, bet arī Francijā. “Lai kooperatīvs veiksmīgi darbotos, tā biedriem jāstrādā ļoti godīgi, viss rūpīgi jāuzskaita. Nevar tā kā mēs, kas esam padomju laika produkti un nemitīgi gribam kaut kur pašmaukties. Francijā, ja salūst kombains, to aizved uz servisu, tūlīt iedod citu vietā, bet pie mums tehnikas apkalpošanas firmas prasa bargu naudu, turklāt remontu veic ļoti ilgi,” pārliecināta I.Viniarska.
Pēc Haralda teiktā, sadarbība ar francūžiem beigusies, līdz izveidots kooperatīvs “Latraps”. “Katram kooperatīvam toreiz valsts vadība it kā nolēma iedalīt pa 300 tūkstošiem latu attīstības veicināšanai, bet nauda kaut kur pazuda,” tā I.Viniarska.
Darbu pārņem zemnieku saimniecība
Ar nožēlu I.Viniarska vērtē visu iepriekšējo laiku, kad bija iespēja saņemt dažādus kredītus, lai uzņēmums varētu modernizēties, iepērkot jaunu tehniku un iekārtas. “Pateicoties toreizējās grāmatvedes attieksmei, aizdevumu iespējas neizmantojām, tas novedis “Svētes graudu” līdz panīkumam. H.Vītiņš uzsver, ka vajadzēja ņemt kaut pāris tūkstošus latu gadā: “Deviņdesmitajos gados, kamēr iekustināja “naudu no lauka”, pagāja pat pusgads. Kāda attīstība?” Tādēļ pirms dažiem gadiem Inta sapratusi, ka darbs zemnieku saimniecībā “Boļi” varētu būt izdevīgāks, jo tad iespējams saņemt arī ES strukturālo fondu līdzekļus. Tāpēc no šā gada visa SIA “Svētes grauds” 400 hektāru zeme nonākusi zemnieku saimniecības “Boļi” pārvaldījumā. “Ja “Svētes grauda” biedriem nepieciešams apstrādāt zemi vai veikt citus lauksaimniecības darbus, to izdarīsim, bet SIA palikušas tikai pāris ēku,” atzīst I.Viniarska.
Par struktūrfondu naudu un pašu līdzfinansējumu “Boļi” uzcēluši jaunus graudu ventilējamos bunkurus, pašlaik atjauno vecu lopu kūti, kur izveidos noliktavu. Nopirkts jauns vidējas jaudas “Valmet”, un ar diviem traktoriem apsaimnieko visus 400 hektārus. Svētes augsnēm raksturīga smilts struktūra, tādēļ tās ir mazāk auglīgas nekā citviet mālainākos apvidos Zemgalē. “Boļu” pamatkultūras ir graudaugi (līdz 220 hektāru ziemas kvieši, ap 80 hektāru – vasaras kviešu) un rapsis (līdz 100 hektāru). Izveidojusies sadarbība ar kooperatīvo sabiedrību “Latraps”. Viniarskas kundze stāsta, ka nopietni jāievēro augu seka, jo nesen pamēģināts kultūru iesēt laukā, kur jau pirms diviem gadiem rapsis audzis, bet sējumos izplatījusies slimība.
Nodokļi jāmaksā arī lauciniekiem
Pēdējos gados, tuvojoties pensijas vecumam, daudzi lauksaimnieki sapratuši, ka liela nozīme ir nodokļu maksāšanai. “Es godīgi no savas algas visu laiku maksāju nodokļus, jo cerēju uz “normālu” pensiju. Visiem mums ir naturālās saimniecības, kaut kā dzīvojam, tomēr tagad pensija ir tik liela, ka “knapi” kaut kur reizi mēnesī var aizbraukt. Laikam esam pārāk lieli patrioti, tomēr nodokļus jāmaksā par visiem ienākumiem, pārliecināti trīs “Boļu” saimniekotāji. Viņiem izveidojusies laba sadarbība ar vietējiem zemniekiem Aldi Vēju, Oskaru Levitu un Ojāru Turčinski. “Ar viņiem varētu pat tumsā kopā iet,” nopietni teic I.Viniarska.
