Tuvojas izlaidumi – laiks, kas tramīgus padara ne tikai absolventus, bet arī mammas un tētus.
Tuvojas izlaidumi – laiks, kas tramīgus padara ne tikai absolventus, bet arī mammas un tētus. Mazliet vienkāršāk ir jauniešiem, kas mācības turpinās tajā pašā izglītības iestādē, kur saņemts atestāts, vai sāks studijas augstskolā netālu no mājām, savukārt tiem, kas izvēlējušies studēt tālu no dzīvesvietas, pavērsies jauna pasaule un iespējas. Tikmēr vecāki apzinās, ka nu atvases izaugušas un pavisam drīz sāks jaunu dzīvi, taču vai viņi to spēj pieņemt?
Brīdi, kad bērni pamet silto ģimenes ligzdu, var salīdzinoši dēvēt par nabassaites pārgriešanu. Īpaši svarīgs laiks tas ir meitu un mātes attiecībās. “Ziņas” vēlējās uzzināt, ko nozīmē kļūt materiāli un emocionāli patstāvīgam. Šoreiz par to, kā pieaugušas kļūst meitas.
Nogrieztā nabassaite
Santai ir 26 gadi, taču patstāvīgu dzīvi viņa sākusi pavisam nesen. Atestāts par vidējo izglītību saņemts lauku skolā, tādēļ likumsakarīgi, ka turpmāko dzīvi meitene saistīja ar studijām galvaspilsētā. Viņa atzīst, ka šķirties no vecākiem bijis grūti. Iemesls? Materiālā atkarība.
“Pēc vidusskolas iestājos augstskolā. Katru nedēļu vecāki man deva noteiktu naudassummu un maksāja ar dzīvošanu saistītos izdevumus. Katru svētdienas vakaru mēroju ceļu uz Rīgu, kur mamma un tētis man īrēja dzīvokli, savukārt piektdienā atkal devos uz laukiem. Protams, man gribējās braukt uz mājām, taču to darīju arī tādēļ, lai paņemtu naudu iztikai. Vecāki ne reizi neieminējās, lai meklēju darbu, jo viņiem likās, ka tas varētu traucēt mācībām. Arī es nealku kļūt pastāvīga,” atklāj jauniete. Tagad, atskatoties uz laiku pēc vidusskolas absolvēšanas, Santa atzīst, ka varēja dzīvot citādi – universitātē slodze nebija tik liela, lai to nevarētu apvienot ar darbu, taču to galvenokārt ietekmēja arī vecāki, neliedzot materiālo atbalstu.
“Pēc augstskolas izlaiduma sapratu, ka nu ir “auzas” – izglītība ir, praktisko iemaņu nav. Tikai tad man “pieleca”, ka jāstrādā, un līdztekus darba meklējumiem ar vecāku atbalstu nolēmu studijas turpināt reālai dzīvei pietuvinātākā specialitātē.”
Ar laiku Santai tomēr izdevās kļūt materiāli neatkarīgai, taču gandrīz katras brīvdienas viņa turpināja apciemot vecākus. “Viņi tik ļoti pie tā bija pieraduši, ka pat nepieļāva domu par manu prombūtni nedēļas nogalē. Ja kādu reizi neatbraucu, mamma un tētis, lai gan to neizrādīja, bija vīlušies, pat aizvainoti. Tad nu beidzot nolēmu, ka iknedēļas mājās braukšana reiz jāizbeidz un jāsāk dzīvot patstāvīgi ne tikai materiāli, bet arī emocionāli,” saka Santa. Tagad to laiku jauniete atceras ar humoru: “Aizbraucu pie mammas un teicu, ka jūtos pietiekami pieaugusi, tāpēc laiks pārgriezt nabassaiti, un mājās braukšu retāk. Viņa it kā bezrūpīgi attrauca, ka neiebilst, taču nākamajā dienā uzdāvināja svārkus. To uztvēru kā mēģinājumu manu mīlestību nopirkt, tāpēc atkal sāku nopietnu sarunu par nabassaites pārgriešanu. Un jau nākamajā nedēļas nogalē ķēros pie darbiem – neaizbraucu mājās. Pašai gan bija mazliet dīvainas izjūtas, taču pamazām pie tā pieradu gan es, gan vecāki. Tagad pie mammas un tēta braucu retāk, taču mēs regulāri sazvanāmies un satiekamies. Turklāt viesošanās pie viņiem sagādā patiesu prieku. Viņi ir respektējuši manu viedokli un beidzot pieņēmuši, ka esmu pieaugusi un mani vairs nevajag pasargāt no visām dzīves nebūšanām. Vecākiem bija nepieciešams ilgs laiks, lai ar to samierinātos, taču pie tā pati esmu vainīga.”
Ar laiku, kad Santa nolēma kļūt patstāvīga, saistās jautrs atgadījums. Proti, kādu vakaru viņai zvanīja telefons, un klausulē atskanēja mammas sirsnīgā balss: “Čau! Tev tur dzīvoklī gadījumā nemētājas viena nogriezta nabassaite?!” “Tieši tādos brīžos man visvairāk gribas ieritināties viņas azotē,” atzīstot, ka reizēm tiešām jūtos kā nogriezta nabassaite, saka beidzot pieaugusī Santa.
Emocionālā atkarība
Lai pārrautu nabassaiti ar mammu, pāris gadu bija nepieciešams arī 32 gadus vecajai Gundegai. “Jau kopš bērnības mums bija izveidojušās psiholoģiski tuvas attiecības. Pusaudža gados bez viņas jutos nevarīga un apjukusi. Kopā ar mammu iepirkos, gāju pie ārsta, kopā braucām iesniegt dokumentus universitātē. Kad sāku mācīties Rīgā, vairākas reizes dienā sazvanījāmies, rātni katru piektdienu braucu mājās, turklāt to darīju tāpēc, ka man patiesi viņas pietrūka,” saka Gundega, piebilstot, ka studiju pirmos divus gadus no mammas bija atkarīga arī materiāli. “Kad saņēmu pirmo algu, sapratu, ka nabassaite beidzot jāpārrauj. Protams, nekas jau nebija mainījies, mammu cienīju un mīlēju, biju viņai pateicīga, taču mūsu sarunas kļuva īsākas, lietišķākas. Pirmās reizes, kad uzdrīkstējos pateikt mammai “nē”, jutos vainīga, taču pie viņas vairs nejutos kā mājās. Man bija pašai savs dzīvoklis, kurā drīkstēju staigāt bez čībām un lietas sakārtot tā, kā patīk,” pirmos patstāvības mēģinājumus atceras jaunā sieviete.
Viņa atzīst, ka pašlaik starp viņām ir normālas pieaugušas meitas un mātes attiecības. Gundega turpina: “Mēs viena par otras dzīvi zinām tik, cik tas nepieciešams, bez sīkumiem un atskaitēm par to, kur šajā dienā biju, ko ēdu. Es uzklausu viņas pārdomas par notikumiem, padomus par to, kā vajadzētu rīkoties noteiktās situācijās, bet lēmumus un atbildību par sekām uzņemos pati. Kaut arī jūtu, ka mamma vēl joprojām brīžiem mani uztver kā savu mazo meitiņu un vēlas uzpūst nobrāztajiem ceļgaliem. Par to viņai esmu pateicīga. Mūsu atsvešināšanos mamma kompensē ar pārspīlētu rūpēšanos par manu jaunāko māsu. Nojaušu, ka briest revolūcija, jo drīz arī viņa gribēs kļūt emocionāli neatkarīga.”
Mazā lielā meitene
Lāsmas vecāki meitas autonomiju atzina salīdzinoši agri – tūlīt pēc pamatskolas absolvēšanas. Drīz Lāsmai būs 28 gadi, un viņa ir pateicīga mammai un tētim, ka tik agri ļāva kļūt patstāvīgai: “Droši vien to ietekmēja vairāki faktori, arī tas, ka skolas laikā biju slimīga, tādēļ daudz laika pavadīju slimnīcās vai sanatorijās, kur iemācījos būt patstāvīga un rēķināt savus izdevumus. Pēc pamatskolas pārcēlos uz dzīvi Rīgā un kopš tā laika naudu vecākiem neesmu prasījusi. Iespējams, arī tāpēc, ka zināju – viņiem pašiem ar iztikšanu nav diez ko spīdoši.” Ar mammu un tēti viņa redzējās pāris reižu mēnesī, un vecāki neiebilda, jo novērtēja meitas patstāvību. “Reizēm jau gribējās būt mazai meitenei, lai mani pažēlo, taču vecākus traucēt neuzdrošinājos – viņiem savu rūpju bija gana. Dažreiz viņa rokās iespieda naudaszīmi, un tās bija visbriesmīgākās izjūtas, ko nācies piedzīvot. Taču, šķiet, tas bija laiks, kad vecākiem emocionāli biju vistuvāk,” viņa piebilst – kad iegādājusies mašīnu, viesošanās pie mammas un tēta kļuva biežākas, taču tieši tajā laikā attiecībās iestājās atsalums. “Kad tikāmies biežāk, viņi mani sāka mācīt dzīvot, norādīt, ko daru nepareizi, kā jātērē nauda. Lai gan toreiz biju ļoti jauna un, iespējams, arī dumja, neuzskatīju, ka viņiem ir tiesības jaukties manā dzīvē. Galu galā pa to biju ķepurojusies saviem spēkiem, tādēļ viņiem ne materiāli, ne emocionāli parādā nejutos,” saka Lāsma, piebilstot – nabassaites vietā viņai droši vien bijis tievs pavediens, kas pārtrūcis bez sāpēm.
Tagad pašai jau ir ģimene, un ar vecākiem attiecības iegājušas jaunā fāzē. “Pašlaik mazbērni ir viņu dzīves jēga, un es neiebilstu, ka vecāki par manām atvasēm rūpējas un uztraucas vairāk nekā savulaik par mani,” nosaka Lāsma.
