Akciju sabiedrības «Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra» Jelgavas filiāles direktore Dace Olte atzīst, ka vēsture ir viņas aizraušanās.
Akciju sabiedrības «Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra» Jelgavas filiāles direktore Dace Olte atzīst, ka vēsture ir viņas aizraušanās: «Pagājušais gadsimts ir laiks, kurā dzīvoja mana vecmāmiņa. Viņa bija dzīva vēsture, kas man deva ļoti daudz.»
«Man ir grūti iedomāties cilvēku, kas neinteresējas par savām saknēm. Esmu strēlnieka mazmeita un ar to lepojos. Vecvecāki vienmēr uzsvēra, ka būt strēlniekam ir augstākais sasniegums. Jau mazotnē daudz tika stāstīts par pagājušiem laikiem, un tas bija tik aizraujoši.»
Bērnība Dacei pagājusi jestri – lauku mājās Lielplatonē kaimiņos dzīvojuši vairāki puiši, ar kuriem kopā Dace rotaļājusies: «Nebija neviena koka, kurā neuzkāpu. Reiz gan iekāpu ķirsī un pus dienu netiku zemē – zēni ilgi nomocījās. Arī tagad nav zudusi vēlme uzkāpt kokā, bet sajūta tāda, ka koki kļuvuši citādi un tik viegli vairs nepadodas.»
Saulainā bērnība reiz beidzas, un jāatskārš, ka dzīve nav nemaz tik rožaina. Skolas laiki Dacei palikuši atmiņā kā dubultas morāles laiks: «Pirmais trieciens bija tad, kad mājās atnāca lopu skaitītājs un mamma viņam apgalvoja, ka kūtī ir tikai viens ruksis, lai gan skaidri zināju, ka ir divi. Tie bija meli, kurus nevarēju saprast. Skolā man neļāva dziedāt strēlnieku dziesmas – teica, lai labāk klusiņām dziedu mājās. Bet kāpēc? Vai tad tai dziesmai kāda vaina?»
Vecmāmiņa ģimenē bija iedibinājusi tradīciju tiekties pēc izglītības un būt pieticīgiem. Dace atzīst, ka godam sekojusi šim piemēram: «Tagad daudzi atļaujas bilst, ka padomju laika izglītībai nav nekādas nozīmes. Es gan tam negribētu piekrist. Neklātienē beidzu Juridisko fakultāti. Mūs mācīja šā laika spīdekļi, un, ja kaut ko arī skaidri nevarēja pateikt, to iemācījāmies «caur puķēm». Konstitūcijā bija pants, ka jebkura republika brīvprātīgi var izstāties no PSRS. Pasniedzējs to nolasa un jautā, vai viss ir skaidrs. Kāds studentiņš iepīkstas, kā to reāli izdarīt. Pasniedzējs atbildēja vienkārši – latviešiem jāsapulcējas Gaiziņa pakājē, jāuzdzied un jānobalso par izstāšanos. Viņš tik vēl ātri nobēra – ceru, ka tagad viss ir skaidrs, ejam pie nākamā punkta. Mēs viens otru toreiz sapratām.»
Dacei ir žēl, ka šajos laikos veciem ļaudīm netiek pievērsta pienācīga uzmanība: «Viņi ir tā sabiedrības daļa, pateicoties kurai, mēs dzīvojam brīvā valstī. Daži pārmet, ka es ar savu izglītību strādāju ar tādiem vecīšiem, bet viņi ir leģendas, no kuriem tikai mācīties un mācīties. Tāpēc uzskatu, ka esmu pareizā veitā.»
Patlaban Dace uzsākusi kādu nozīmīgu darbu – dzimtaskoka veidošanu: «Tas viss ir tikai sākuma stadijā – vācam vecās fotogrāfijas, atjaunojam tās, tālāk viss būs jāiegrāmato. Vecmammas vairs nav, un tikai tagad novērtēju, cik svarīgas bija viņas zināšanas. Manas dzimtas pagājušais gadsimts tiks iemūžināts, un tā ir kolosāla izjūta.»
