Latviešu strēlnieku daļās Pirmajā pasaules karā un Latvijas armijā 1918. – 1940. gadā dienēja salīdzinoši daudz lietuviešu, turklāt ievērojamā skaitā viņi bija virsnieki.
• Latviešu strēlnieku daļās Pirmajā pasaules karā un Latvijas armijā 1918. – 1940. gadā dienēja salīdzinoši daudz lietuviešu, turklāt ievērojamā skaitā viņi bija virsnieki. Astoņi lietuvieši apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeni. Tāds bija 1900. gada 8. februārī Jelgavā dzimušais Kazimirs Pavilaitis. Viņš jau piecpadsmit gadu vecumā brīvprātīgi iestājās Krievijas armijā un par kaujām Rumānijas frontē Karpatos tika apbalvots ar IV šķiras Svētā Jura Krusta ordeni. 1919. gada 8. oktobrī, sākoties bermontiešu uzbrukumam Rīgai, ārkārtīgi smagos apstākļos nodibināja bruņotā auto sakarus ar 9. Rēzeknes kājnieku pulku. Tas sekmēja Dzilnu muižas ieņemšanu.
Līdzīgi tika novērtēta 1900. gadā Jelgavā dzimušā mehāniķa mācekļa Pētera Miroviča varonība. 1919. gada martā viņš brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos un vēlāk dienēja 9. Rēzeknes kājnieku pulkā. 1920. gada 28. janvārī Latgalē pie Plosku sādžas P.Mironovičs ar patšauteni iekļuvis pretinieka aizmugurē un apšaudījis sādžu, kurā atradās pulka štābs. Tas pretinieku vidū izraisīja lielu apjukumu.
(Izmantots Latvijas Universitātes profesora Ērika Jēkabsona raksts “Lietuvieši latviešu strēlnieku vienībās. Latvijas armijā un latviešu vienībās Vācijas armijā (1915 – 1945)”.)
• Beidzoties Otrajam pasaules karam, sakarā ar ātro demobilizāciju sabiedroto armijām Rietumeiropā sāka aptrūkt karavīru tādām vajadzībām kā karagūstekņu un noliktavu apsardzība. Tādos apstākļos 1946. gada 6. decembrī ASV armijas Eiropā virspavēlnieks ģenerālis Meknarnijs parakstīja baltiešu paramilitāro vienību statūtus. Latviešu skaits tajās varētu būt ne vairāk kā 2,5 tūkstoši. Interesanti, ka nav nācies manīt nekādu PSRS institūciju protestu pret Austrumeipropas tautu pārstāvju dienestu Rietumvācijā un Rietumberlīnē dislocētajās palīgvienībās. Jau šī dienesta pirmajos gados baltiešu vienības dienēja starptautiskā kara noziedznieku tribunāla apsardzē Nirnbergas tiesu pilī. Šeit baltiešu sardzei bija ikdienišķa saskarsme ar padomju virsniekiem un galveno apsūdzētāju ģenerāli Romānu Rudenko. Kaut arī padomju virsnieki dažreiz nerādīja savas caurlaides, nekādi incidenti nenotika.
(Izmantots atvaļinātā ASV brigādes ģenerāļa Vilmāra Kukaiņa raksts “Baltiešu, vācu, poļu un citu tautu palīgvienības ASV armijā un citās armijās pēckara Vācijā”.)
• 1975. gada 8. novembra naktī – tūlīt pēc padomju impērijā pompozi atzīmētajiem Lielās oktobra sociālistiskās revolūcijas svētkiem Rīgas ostā uz padomju kara flotes iznīcinātāja “Storoževoj” notika dumpis. Tumsas aizsegā kuģis izgāja Rīgas līcī, lai, domājams, dotos uz Zviedriju. Dažas stundas vēlāk padomju kara kuģi un lidmašīnas sāka dumpinieku vajāšanu, kuģi ieņēma un dumpiniekus arestēja. Sacelšanās vadītājam Valērijam Sabļinam tika izpildīts nāves sods. Kaut arī Sabļina idejas vēl bija izteiktas marksismaļeņinisma terminu valodā. Viņš iestājās par jaunu partiju, kas būs spējīga aizvest tautas masas līdz komunismam, taču blakus tam tika deklarēta runas prese un pulcēšanās brīvība.
(Izmatota Deivida Dzeikobsa recenzija par 2005. gadā ASV izdoto Gregorija D. Janga un Neta Bredena grāmatu “Pēdējā sardze: Patiess stāsts, kas deva iedvesmu “Sarkanā Oktobra medībām””.
