Dzīvē obligāts neesot nekas, tikai allaž jārēķinās ar sekām.
Dzīvē obligāts neesot nekas, tikai allaž jārēķinās ar sekām. Pārāk ilga elpas aizturēšana dzīvam organismam par spīti īsā laika sprīdī padara sejas ādas krāsu neveselīgi zilganu, bet pārdroša koķetērija ar “obligāti” ievērojamajiem likumiem un tajos noteiktajiem aizliegumiem mēdz novest pie maz dekoratīvām un kopā saslēgtām metāla “rokassprādzēm”.
Pārņemot pieredzi no mūsu lāču un reņģu karu pretiniekiem un anekdotēs apsmaidītajiem ziemeļu kaimiņiem igauņiem, vairāki vietējie politisko notikumu pētnieki izteikuši ierosinājumu diskutēt par jaunu likumdošanā iestrādājamu aizliegumu valsts augstākajiem ierēdņiem – valsts sekretāriem, viņu vietniekiem un valsts iestāžu vadītājiem – darboties politiskajās partijās. Jāpiebilst, ka mūsu uz zoba pavilktie kaimiņi noteikuši krietni plašāko aizliegumu, no dalības politiskajos veidojumos izolējot tieslietu ministru, tiesnešus, drošības iestāžu amatpersonas un pat valsts kontrolieri.
Pagaidām gan igauņu puse nav nākusi klajā ar revolucionāriem priekšlikumiem, kā kontrolēt šo ierobežojumu ievērošanu, un nav šaubu, ka šāda aizlieguma ieviešanas gadījumā līdzīgas problēmas būtu gaidāmas arī Latvijā. Plus vēl klāt jau kuro gadu aktuālais un mūžam neatrisināmais rēbuss – ko iesākt, ja formāli “aizliegtās” kategorijas amatpersona partijā nepelna pat ierindas biedra statusu, bet faktisko pilnvaru un izdarību ziņā stabili pretendē uz politiskā spēka ģenerālsekretāra un līdera lauriem vienlaikus? Līdz šim Latvijā līdzīgu piemēru netrūkst – mums ir jau pirms vairākiem gadiem no politiskās arēnas “aizgājis” lielpartijas personāžs ar biedra karti nr.270, kas laiku pa laikam mēdz “atgriezties” ne tik daudz, lai “strādātu” agrāk sludinātajā izpratnē, bet gan (kaut arī, iespējams, netīšām) pēc saviem izteikumiem liktu noprast, “kurš te saimnieks” un ka formālais partijas līderis kalpo vien kā izkārtne un oficiālo papīru parakstītājs. Pazīstams arī ar smago tehniku un viegliem enerģētiskiem burbuļdzērieniem sevi asociējošs tipāžs, kas formāli partijas līdera krēslu ieņem salīdzinoši neilgi, taču jau vairākus gadus nevienam nav šaubu par viņa patieso lomu gan šajā, gan iepriekšējos politiskajos “pilotprojektos”. Nemaz neminot tās personālijas, kas oficiāli nekad nav bijušas kādas partijas biedri, taču jau krietnu laiku no aizkulisēm ar prasmīgu diriģentu pieeju un skaidras naudas žūksni zižļa vietā ar vai bez starpniekiem spējušas noteikt ne vien toni, bet arī “politisko dziesmu” repertuāru.
Pašlaik Latvijā politisko procesu pētnieku galvās un kabinetos tiek būvēti savdabīgi kāršu namiņi, pilnā nopietnībā rosinot neiespējamo – piemēram, neitralitātes propagandēšanas labad “novērst cēloņus, kas liek ierēdņiem pakļauties politiskajam spiedienam”. Tas jau nekas, ka viņi savā “siltajā” amatā nokļuvuši nevis nejauši, bet ar to pašu “spiedēju” palīdzību, un šāda ierosinātā sistēma vērstos vien pret tiem naivajiem izņēmumiem, kam pietrūcis izveicības vai bijis pārāk daudz godaprāta, lai izstātos no kādas partijas rindām. Uzmanības vērts arī priekšlikums nodalīt “politiskos” amatus, kur ierēdni (protams, savas partijas biedra veidolā) ieceļ politiķi, no tiem, “kur vienīgais kritērijs ir profesionalitāte”. Atkal pietrūkst kāda sīkuma – efektīva mehānisma, lai šo kritēriju objektīvi izvērtētu.
Vismaz pagaidām, šķiet, pārāk daudz kas liecina, ka mēģinājumi ierēdniecību distancēt no politikas ir vismaz vieglas formas utopija. Turklāt, kā liecina aizvadītā priekšvēlēšanu kampaņa, Latvijā netrūkst “lielmeistaru”, kas katru aizliegumu ar virtuozu meistarību prot apiet ar līkumu. Tieši vai pastarpināti – šis jautājums jau ir otršķirīgs. Tāpat kā likuma ievērošana.
