Jelgavā «mācībniekus» neierobežos.
“Jelgavā “mācībniekus” neierobežos”
aicis: Situācija tāda – sākumā brauc tur, kur satiksme mazāka, bet pienāk brīdis, kad kursants ir gatavs jaunam posmam (braukšanai intensīvā satiksmē), tad ierauga daudz mašīnu. Ir vēl “dunduki”, kas no “mācībniekiem” neievēro distanci, pasignalizē. Kursants sāk stresot, noslāpst dzinējs, kāds uzpīpina, atkal “slāpstam”. Tad instruktors ņem vadību savās rokās un aizbrauc. Jautājums – ko kursants darīs, kad būs viens? Starp citu, ar tiesībām!
:): Pareizi, ka nelaiž. Es arī pirms kāda laika to visu piedzīvoju. Kāds labums ļaut braukt, ja kursants pat neatšķir pedāļus? Sākumā poligonā jāmācās pārslēgt ātrumi, tikai tad jābrauc pilsētā. Ja ir labs instruktors, iemācīs visu, kā vajag. Es, piemēram, nekad nevienu uz ielas nenervozēju. Kad “noslāpu”, instruktors ātri iedarbināja mašīnu, kad braucu lēni, piedeva gāzi. Bet instruktori, kas ļauj “mācībniekiem” braukt pa pilsētu ar ātrumu 30 km/h, ir stulbeņi. Lielākā daļa cilvēku steidzas darīšanās, un tādas “bremzes” ļoti nervozē. Viss atkarīgs no instruktora, un arī pašam nevajag čīkstēt, bet mācīties. Nākamajā dienā pēc tiesību saņemšanas jau braucu pa pilsētu, un nebija nekādu problēmu. Normāli instruktori nevis dodas prom no intensīvas satiksmes, bet gan piedod gāzi, kur vajag, un kursantam jāizdomā, vai viņš grib tikai stūrēt vai arī nākamreiz tajā vietā sapratīs, ka jābrauc ātrāk vai kā citādi jārīkojas.
Keita: Varbūt vajadzētu padomāt, lai topošie autovadītāji netraucē pārējos šoferus rīta agrumā, kad visiem jāsteidzas uz darbu. Vakara pusē arī ir pietiekami liela satiksme, lai mācītos iekļauties plūsmā!
Eto: Varbūt der padomāt arī ar tādu vietu kā galva un izbraukt laikus, lai nav jāsteidzas. Man sieva arī kārto tiesības, turklāt vēl strādā. Braukt sanāk vai nu brīvdienās, vai pulksten 7 un 18. Tie, kas brauc uz darbu, var pamosties piecas minūtes ātrāk un doties ceļā savlaicīgi, lai nav jānervozē.
Kursante: Vienmēr būs cilvēki, kas domās, ka piedzimuši jau runājot, rakstot un tā tālāk. Mēs aizmirstam, ka jebkuru jaunu prasmi iespējams apgūt darot. Audzinot mazuļus, tad nu atceramies, mācāmies būt pacietīgi. Tāpēc uzskatu, ka jābūt pacietīgiem arī pret tiem, kas apgūst braukšanas mākslu. Vislabākā mācība ir prakse. Ja nu sastapsimies kur citur un nepacietīgais cilvēks nemācēs kaut ko citu, kā viņam patiks, ka zinošais uz viņu dusmosies? Un vispār dusmas bojā skaistumu un dzīvi.
