Vilhelmīnei draudzene izstāsta, ka nesen bijusi Ķīnā un ķīnieši gultā esot vienkārši neapturami.
Vilhelmīnei draudzene izstāsta, ka nesen bijusi Ķīnā un ķīnieši gultā esot vienkārši neapturami.
Vilhelmīne uz karstām pēdām nopērk ceļazīmi un dodas uz Ķīnu. Jau pirmajā vakarā iepazīstas ar šauraci, kas viņu aizved pie sevis uz mājām. Abi liekas gultā un nododas mīlas priekiem. Kad ķīnietis pabeidzis, viņš ar skaļu rēcienu metas uz grīdas, apmet kūleni un pazūd zem gultas. Tad izripo no tās apakšas otrā pusē, ielec gultā un virsū Vilhelmīnei. Pabeidzis otro reizi, atkal ar rēcienu uz grīdas, zem gultas un otrā pusē atpakaļ gultā. Kad tas atkārtojas astoto reizi, arī dāmīte metas ārā no gultas kopā ar mīlnieku, reizē ar viņu ierēcas un grib līst zem gultas. Taču skatās… tur priekšā deviņi ķīnieši.
*
Sarunājas divas draudzenes. Garām skrien suns, kuram pie astes piesiets kastrolis.
“Kretīni, bandīti! Dabūšu zināt, kas to izdarīja, nomušīšu!”
“Tas ir tavs suns?”
“Nē, tas ir mans kastrolis.”
*
“Ābram, nedzer tik karstu tēju! Pārplīsīs pūslis, applaucēsi kājas!”
*
Dēls raksta vēstuli mātei: “Piedzima bērns, sievai piena nav, bērnu zīda nēģeriete, bērns kļuvis melns.”
Māte atbild: “Jūs man esat četri bērni, visi baroti ar govs pienu, bet ragi izauguši tikai tev vienīgajam!”
