Šķiet, kādā austrumnieku gudrībā minēts, ka cilvēka lielākā problēma ir pats cilvēks.
Šķiet, kādā austrumnieku gudrībā minēts, ka cilvēka lielākā problēma ir pats cilvēks. Jāpieļauj, šī prātula radusies ne vienu vien gadsimtu senā pagātnē, kad ne austrumu, ne citu debespušu dieviem un citiem varenajiem ne ļaunākajos murgos nerādījās divdesmitā gadsimta cilvēces attīstītības straujais attīstības un samaitātības progress, kā arī nedabiskā tieksme uz bieži vien pārmēru riskantām cūcībām.
Humāno un it kā arī inteliģento divkājaino populāciju ar sezonālu regularitāti satricina virusoloģiskas sērgas – parastā un putnu gripa, liellopu trakumsērga, cūku mēris un, kas zina, kādai vēl zvēru sugai par godu nosauktas kaites. Slimīgu un pat galēji draudīgu tieksmju kategorijai nu jau droši pieskaitāma arī vēlme pielaist uguni pērnajai zālei, kas jau kuro gadu aprīli padarījusi ne vien par sulu, bet arī sarkanā gaiļa mēnesi, zemes platību īpašniekiem ļaujot atbrīvoties ne vien no kūlas, bet arī no iedzīves, mežiem un ēkām, pa brīdim līdz ar kodīgajiem dūmiem debesīs aizraujot pa kādai dzīvībai.
Nevēloties no kūlas atbrīvoties mehāniskiem un mazāk bīstamiem līdzekļiem, virkne ļautiņu ik pavasari metas iekšā uguns sezonā, par šausmām operatīvajiem dienestiem un apkārtējiem laiku pa laikam pretendējot uz jauniem ugunsnelaimju skaita “antirekordiem”. Pagājušajā gadā salīdzinoši maz bija dienu, kad kūlas ugunsgrēku skaits draudīgi pietuvojās vai pārsniedza simtu, bet šogad “svilināšanas sezonas” degpunktā relatīvi reti sastopama tāda diena, kad cilvēku stulbuma izraisīto ugunsnelaimju skaits trīsciparu skaitli nesasniedz, gana bieži to pat dubultojot, trīskāršojot vai uzskrūvējot vēl draudīgākos apmēros.
Valdība gana ilgi bezpalīdzībā plātījusi rokas līdz pēdējam pārslogotā ugunsdzēsības dienesta un dedzinātāju dēļ cietušo līdzpilsoņu priekšā. Administratīvais sods un šķietami draudīgā pīkstēšana par nelielu eirokrātu dotā naudas žūksnīša samazināšanu līdz šim bijuši pārmēru vāji argumenti, lai potenciālos svilinātājus ar niezošajiem nagiem no sarkanā gaiļa sēdināšanas lauka vidū tomēr atturētu.
Gan ar nosaukumu Zemnieku saeima sapulcējusies domubiedru kopa, gan pašreizējais premjerministrs Aigars Kalvītis publiski izteikuši ierosinājumus kūlas dedzinātājus sodīt, ne vien liedzot saņemt kāroto Eiropas “kāpostu”, bet arī piemērojot cietumsodu, kā veiksmīgu represīvās sodu politikas piemēru minot brīvības atņemšanu motorizētajiem pļēguriem, kas valsts mērogā ļāvusi strauji samazināt vēlmi sēsties pie auto stūres zaļā pūķa kompānijā. Atšķirība vien tā, ka līdz šim ar dedzināšanas maniaku atrašanu diezin ko labi nav vedies, jo saprotamu iemeslu dēļ pie katra kūlas lauka pa sargam nav iespējams nolikt.
Šogad vairs maza cerība ar stingro ieceri ko mainīt uz labo pusi, jo jaunās sodu politikas apspriešana varētu notikt vien maija otrajā nedēļā (līdz tam, saglabājoties pēdējās nedēļas tendencēm, savā vaļā izskries vēl savs tūkstotis ugunsgailēnu), tomēr šādas normas apstiprināšana noteikti būtu paliekošs ieguldījums bezkompromisu cīņā ar “piromāniem” nākotnē.
Bez šaubām, ir vairāk nekā savādi apzināties, ka ar brīvību un demokrātiju “overdozās” pārbarotajai Latvijai pret slimīgām plostošanas un svilināšanas stihijām spēj līdzēt vien vairāk viduslaikiem raksturīgā slodzīšana “būrī”, ko, ja ne Eiropas nemitīgā klaigāšana par humānismu, pūlis nekavētos papildināt ar linča tiesu vai vismaz kādas vaininieka ekstremitātes saīsināšanu. Iespējamais cietumsods, lai arī radikāls, ar svilināšanas vīrusu slimajā sabiedrībā laikam pagaidām ir vienīgais ugunsputnu brīvlaidēju savaldīšanas līdzeklis, kaut vai tikai apziņas līmenī, jo brīvība paliek pārāk augsta likme, lai ar to riskētu viena sērkociņa šķīliena dēļ.
