Ir aizvadīti valsts svētki. Man gribas teikt – it kā svētki. Jo svētki ir tikai tad, kad ir īpaša izjūta. Bet tā nerodas pati no sevis.
Ir aizvadīti valsts svētki. Man gribas teikt – it kā svētki. Jo svētki ir tikai tad, kad ir īpaša izjūta. Bet tā nerodas pati no sevis. Tai ir vajadzīga noskaņa, no ikdienas atšķirīga gaisotne, lai ikviens, palūkojoties apkārt, jūt, ka šodiena ir kaut kas īpašs. Diemžēl nekā tāda nebija. Vismaz Jelgavā jau nu noteikti ne.
Es svētkus saprotu tā: malā tiek nolikti visi atliekamie darbi, tiek atstumtas ikdienas problēmas, tiek saposta apkārtne un cilvēka dvēsele. Latvijas valstij nav lielāku svētku par 18. novembri. Gluži vienkārši – bez 18. novembra, ļoti iespējams, nebūtu arī Latvijas valsts.
18. novembrī Jelgavā nekas neliecināja, ka ir svētki. Diena bija pelēka un ikdienišķa. Un ne jau tādēļ, ka ir rudens un saulīte nav manāma. Ar pelēcīgumu Jelgavā dabai nebija nekāda sakara. Gaisotne pilsētā bija pelēka un ikdienišķa. Visi veikali strādāja kā darbdienās. Tirgū kā vienmēr cilvēki drūmām sejām pirka desas un nošņurkuši tirgotāji «spirķiku» piedāvāja bez ierobežojumiem. Ļaudis joņoja savās gaitās, un nebija neviena, kas pateiktu: «Uz brīdi apstājieties un padomājiet! Padomājiet par to, kas mēs esam un kas mēs gribam būt! 18. novembris ir tikai vienu reizi gadā. Vai tiešām ir tik būtiski veļas pulveri un zeķes pirkt tieši šajā dienā?» Vienīgais veikals, ko todien redzēju slēgtu, bija grāmatu veikals Lielajā ielā. Un tas laikam ir pat simboliski, atbilstoši tam, kas ar mums notiek. Jo, pēc manām domām, grāmatu veikals varbūt varētu būt vienīgais veikals, kas šajā dienā ir atvērts, jo grāmatas – tā ir dvēsele. Un arī valsts svētki ļoti lielā mērā ir dvēseles kategorija.
Dažs droši vien teiks: «Nu kas tad tev liek iet uz veikalu 18. novembrī? Sataisi savu dvēseli un sēdi mājās, brauc uz mežu, dari, ko gribi, un svini savus svētkus, ja tev tādi ir!» Protams, tas ir loģiski. Un es arī tā darīju. Tikai viens «bet». Ja vien tie būtu tikai mani svētki. Bet tie ir valsts svētki. Un Jelgava arī ir šīs valsts daļa.
Mēs tik ļoti gribam līdzināties Rietumiem. Mēs esam atvērti tam, kas nāk no Rietumeiropas un Amerikas, viegli atsakāmies no daudz kā sava un pieņemam par savējo to, kas mums nereti nemaz neder, jo pieņemts jau tiek tas virspusējākais. Nepamanīts bieži vien paliek tas, ko mums tiešām vajadzētu pārņemt. Amerikānis pārstāj gremot savu hamburgeru, kad spēlē valsts himnu. Viņš ir lepns par savu valsti. Zviedrijā svētkos un svētdienās netirgo alkoholu. Viņi domā par savas tautas nākotni. To sauc par patriotismu. Bet pie mums pašlaik vārds «patriotisms» daudzos izraisa tikai iecietīgu smīnu, jo tam nav seguma ne latos, ne dolāros. Un arvien mazāk paliek to, kam kādā sirds kaktiņā glabājas negrozāma atziņa (arī tad, kad, objektīvi ņemot, tā nemaz nav taisnība), ka nekur pasaulē nav tik zilu debesu kā virs Latvijas, ka nekur citur pasaulē ziemā nav tik balta sniega un vasarā tik zaļas zāles kā mūsu zemē. Ausīm vienmēr skaistāks par visskaistāko mūziku ir dzimtās valodas skanējums. Vai tiešām tam ir tik maza nozīme mūsu šodienā?
Ar cieņu, Dace Baltruma
