Augšā ir diskotēka, un esmu atnākusi dejot. Bet mani neviens nelūdz, un es nonācu lejā uz gleznu izstādi. Pretī vērās puķes un citi skaisti darbi… Knābis.
“Augšā ir diskotēka, un esmu atnākusi dejot. Bet mani neviens nelūdz, un es nonācu lejā uz gleznu izstādi. Pretī vērās puķes un citi skaisti darbi… Knābis.” Tāds ir viens no ierakstiem, ko par atmiņu no savas izstādes Jelgavas kultūras namā astoņdesmito gadu sākumā glabā mākslinieks Paulis Buldinskis.
Ar vienkāršiem līdzekļiem, bieži vien arī nelielā gleznu formātā attēlojot ainavas un ziedu kompozīcijas, mākslinieks bija uzrunājis skatītāju. Un acīmredzot viņam bija izdevies veldzēt jaunas meitenes satraukto sirdi. Nupat māksliniekam aprit 85 gadi. Diemžēl slimības dēļ viņš savos cienījamajos gados gleznot vairs nevar. Taču doma ir skaidra un interesanta.
Bērnu svētkos atklātais talants
Paulis Buldinskis sarunai piedāvā divus tematus – māksla un karš. Abas šīs lietas izmainījušas viņa dzīvi, un par tām var runāt ilgi. Latvijas Okupācijas muzeja darbinieki ierakstījuši videokasetē viņa atmiņas par gaitām latviešu leģionā, un sanākušas piecas ar pusi stundas. Klausoties mākslinieka stāstījumā, kas bieži vien liekas kā vārdos izteiktas gleznas, pilnīgi pieņemu, ka šīs vairāk nekā piecas stundas mutvārdu vēstures pētniekiem pagājušas gluži nemanot. Taču šoreiz gan par karu, gan mākslu, gan par dzīvi kopumā avīzei pieņemamā apjomā.
Kad un kā Paulis Buldinskis atklāja sevī mākslinieka aicinājumu? Pirmais iedrošinājums bija panākumi Dobeles bērnu svētkos pagājušā gadsimta divdesmito gadu beigās. Tur kādā no paviljoniem jaunajiem censoņiem tika piedāvāts rādīt, ko var. Un Paulim vairākas reizes bijušas pirmās vietas, par ko balvā pienācās zīmuļi, otas un krāsas. Panākumu iedvesmots, zēns uz šo sacensību Dobelē no Līvbērzes gājis kājām. Pēc kara un atgriešanās no soda nometnes viņam apņēmību studēt Latvijas Mākslas akadēmijā deva iepazīšanās ar nākamo dzīvesdraugu Zigrīdu. Tolaik viņa studējusi mākslas vēsturi, un Paulis centies izglītībā neatpalikt. Augstskolas durvis vēris jau vēlāk rudenī, kad uzņemšana pirmajā kursā bija pabeigta. Taču akadēmijā apņēmīgo jaunekli ievēroja un deva iespēju mēnesi pamēģināt iekļauties mācību procesā. Tas izdevās. Par to viņš pateicīgs arī Džemmai Skulmei, kuras skices īstenoja dekorācijās Rīgas Leļļu teātrī. Džemmas tēvs Otto Skulme tolaik bija Latvijas Mākslas akadēmijas rektors. Augstskolā Paulis Buldinskis mācījās no mūsu gleznošanas vecmeistariem Konrāda Ubāna, Eduarda Kalniņa un citiem.
No amatiem atstumtais
Sadales komisijā pēc akadēmijas beigšanas attieksme pret jauno mākslinieku gan bija savāda. Viņam tika jautāts, cik padomju karavīru tas, būdams leģionārs, nogalinājis. Kļuva skaidrs, ka cilvēks ar tādu biogrāfiju nevarēja pretendēt uz Jelgavas pilsētas mākslinieka amatu, kā arī citādi būt labāk situētā darbā. Tā nu Buldinska kungs ar savu mākslu nekad nav pelnījis. Ilgāku laiku viņš strādāja par laborantu, tad laboratorijas vadītāju Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, par sargu vārtu bīdītāju uzņēmumā “Latvijas keramika” un citur. No maizes darba brīvajā laikā darbojās Latvijas Mākslinieku savienības Jelgavas organizācijā, piedalījās plenēros, izstādēs.
Piebilstot par kara gaitām, – tās, kā Paulis atzīst, pagājušas saudzīgi. Savulaik dienējot Latvijas armijā, viņš bija kļuvis par zenītartilēristu. Latvijas valstij kara tehnika bija veca, Pirmā pasaules kara vajadzību līmenī, tomēr vācieši šo viņa militāro specialitāti ņēma vērā. Tā kopā ar brāli Aleksandru nokļuvuši zenītartilērijā, kas tomēr ir mazāk bīstami nekā kājnieku ierakumos frontes pirmajās līnijās. Pauli viegli ievainoja pašā kara sākumā, kad viņš vēl nebija leģionā. Pēc iznākšanas no meža, kur kopā ar apmēram pussimt citiem vīriem slēpies, dezertējot no sarkanās armijas, kāds no Limbažu iedzīvotājiem aicinājis nacionāli noskaņotos karavīrus atbrīvot pilsētu no sarkanajiem teroristiem, kas atkāpjoties vēl darīja briesmu darbus. Tad kādā ielu sadursmē šāvējs no Limbažu milicijas ēkas ievainoja Pauli rokā.
Leģionā viņš kopā ar brāli Aleksandru aizgājis brīvprātīgi, jo jutuši, ka vācu aizmugurē mierīgi dzīvot nebūs iespējams. Brāļu klātbūtnē arestēts māsas vīrs Oskars Mitrēvics, kas bija nacionāli noskaņots pērkoņkrustietis. Militārās lietas Paulim Buldinskim ir sirdij tuvas. Tiklīdz, atjaunojot Latvijas valsti, radās iespēja iestāties tās bruņoto aizstāvju rindās, viņš tāpat kā jaunības gados brīvprātīgi pieteicās.
Guntis Švītiņš, mākslas vēsturnieks:
Pauļa Buldinska darbi ir ļoti nopietni, kaut arī krāsas klājums ekspresīvs. Žēl, ka pēdējos divdesmit gadus viņa gleznas izstādēs nav redzētas. Ir ļoti maz latviešu mākslinieku (no mūsdienu nevaru nosaukt nevienu!), kas strādā nevis ar otu, bet – paletes nazi. Taču Paulis izmantoja tieši šo savdabīgo tehniku. Tur māksliniekam jābūt stingrai rokai, treniņam, labai krāsu izjūtai un skaidrai domai. Es atceros Pauļa Buldinska izstādi Jelgavas muzejā 1982. gadā. Tā bija ļoti stipra un laba. Sevišķi atmiņā palikušas ainavas ar ūdeņiem, piemēram, Lielupes skati. Viņa attēlotā ūdeņu ņirbēšana saulē bija vienkārši lieliska.
Gunārs Ezernieks, gleznotājs:
Ar Pauli tuvāk iepazinos 1972. gadā, kad sāku dzīvot Jelgavā. Viņš nāca uz Jelgavas mākslinieku sapulcēm, piedalījās plenēros, taču nekad nelīda priekšā, bija atturīgs un kluss. Ja kādam vajadzēja, viņš pirmais palīdzēja, un to darīja bez kurnēšanas. Gadās, ka vecākiem māksliniekiem ir liela vēlēšanās pamācīt jaunos. Vairākkārt viņu apbrīnoju, pat apskaudu par to, kā viņš saskata ko interesantu tur, kur es esmu paskrējis garām. Kompozīcijā viņš vienmēr ļoti pievērsa uzmanību priekšplānam. Strādājot esmu nonācis pie atziņas, ka tas tiešām ir svarīgi.
***
No Pauļa Buldinska dzīvesstāsta
Dzimis 1921. gadā Līvbērzes pagastā. Ģimenē audzis kopā ar brāli Aleksandru un māsām Ainu un Mirdzu (mūsdienās pazīstamā dzejniece Mirdza Bendrupe).
Mācījies Hercoga Pētera ģimnāzijā, Rīgas Valsts tehnikumā.
1939. gadā, sasniedzot pilngadību, brīvprātīgi pirms laika sācis obligāto dienestu Latvijas armijā. 1940. gadā pēc Latvijas okupācijas turpinājis dienestu sarkanajā armijā.
1941. gada jūnijā dezertējis no tās un dažas dienas vēlāk ievainots apšaudē, atbrīvojot Limbažus no padomju teroristiem.
1942. gadā kopā ar brāli brīvprātīgi aizgājis leģionā, kur dienējis zenītartilērijā.
1945. gada maijā Kuldīgā sagaidījis kapitulāciju un līdz 1946. gadam atradies soda nometnē, strādājis gāzesvada Saratova – Maskava būvē.
1947. gadā iestājies Latvijas Mākslas akadēmijas Stājglezniecības nodaļā, ko absolvējis 1954. gadā.
1949. gadā – laulības ar Zigrīdu Belēvicu. Ģimenē izaudzināti divi bērni, septiņi mazbērni un patlaban aug deviņi mazmazbērni.
Pēc Latvijas Mākslas akadēmijas beigšanas piedalās izstādēs, kļūst par Latvijas Mākslinieku savienības biedru.
1991. gadā iestājies Latvijas Republikas Zemessardzē.
