Katram šai dzīvē krietni iznāk pacīnīties par savām interesēm.
Katram šai dzīvē krietni iznāk pacīnīties par savām interesēm. Vienam šī cīņa vainagojas panākumiem, citam tā ieslīd bezcerības gultnē. Indivīdu socializācijas dēļ tai ir izstrādāti noteikumi, kas neļauj «šmaukties», taču neierobežo cīņas dalībnieku iespējas apmeklēt trenažieru zāli, lai sūros treniņos varētu gūt panākumus savā disciplīnā. Ir arī tādi, kas godīgo spēli principā neatzīst un nebaidās izmantot arī neatļautās metodes. To pielietotājs parasti gūst virsroku. Te nu plašs darba lauks paveras tiesnesim.
Adaptējot šos principus brīvā tirgus ekonomikā, pat ar neapbruņotu aci var redzēt, ka lielākais tās izkropļotājs ir korupcija, kuras dēļ negodīgie spēles dalībnieki iegūst priekšrocības un lielāku konkurētspēju. Līdzekļi, kuriem būtu jānonāk valsts vai pašvaldības budžetā, nokļūst attiecīgā «interešu bīdītāja» kabatā. Jo korupcijas pamatmērķis ir gūt pēc iespējas lielāku peļņu vai arī pēc iespējas lielāku nelegālās peļņas daļu papildus legālajai.
Pašmāju korupcijas apkarotāji itin labi orientējas metodoloģijā un teorijā, nereti izrāda iniciatīvu arī praksē, taču maz tiek runāts par korupcijas cēloņiem un iespējām tos novērst. Šajā ziņā Latvijas Inteliģences apvienības rīkotajā konferencē «Korupcija Latvijā gadsimtu mijā» ar atzinumiem neskopojās iekšlietu ministrs Mareks Segliņš, kas nekautrējās runāt ne par 60 latu algu iekšlietu sistēmā, nedz arī par veciem «opelīšiem», kādos braukā tās darbinieki, kas izmeklē noziegumus par miljoniem latu. Tātad, kā atzīst iekšlietu ministrs, korupciju Latvijā var raksturot ar diviem teicieniem: kur aitas, tur cirpēji; kur pieprasījums, tur piedāvājums. Pēdējais nozīmē arī to, ka korupcijā vienlīdz vainojams ir ne tikai tā ņēmējs, bet arī kukuļdevējs. Pēdējo sodīt ir daudz grūtāk, jo arī viņa vainu pierādīt ir sarežģītāk.
Tādējādi jāsecina, ka pirmais un svarīgākais korupcijas rašanās iemesls ir zemās valsts un pašvaldību ierēdņu algas, kas jūtami, it īpaši Rīgā, atpaliek no privātā sektora. Ierēdņu atalgojums ir tieši saistīts ar atbildību – cilvēki nebaidās zaudēt darbu, par kuru maksā, pieņemsim, 100 latu mēnesī. Šaubos, vai attieksme būtu tāda pati, ja alga būtu 300 vai 500 latu. Rodas it kā apburtais loks: valsts ir nabadzīga un nespēj palielināt algas ierēdņiem, kas korumpējoties veicina līdzekļu aizplūšanu no trūcīgā valsts budžeta, tādējādi attālinot mirkli, kad valsts būs spējīga viņu atalgojumu paaugstināt. Un korupcija turpinās.
Būtiski nosacījumi veiksmīgai korupcijas apkarošanai ir arī sabiedrības izglītības līmenis un informācijas atklātība. Izglītots cilvēks vienmēr labāk zina savas tiesības, tātad labāk spēj sevi aizstāvēt pret ierēdņu patvaļu. Te var minēt kaut vai to pašu kārtību mīlošo juristu Edgaru Džeriņu, kas jau trīs reizes ir savu taisnību panācis tiesā pret Ceļu policiju. Likumdošanas aktus pārzinošs cilvēks nepakļausies «lietu bīdīšanas» sistēmai, dodot kukuļus pa labi, pa kreisi.
Tāpat ir ar informācijas atklātību. Valstīs, kur ir maz informācijas atklātības problēmu, piemēram, Skandināvijā, arī korupcija ir mazāka. Lai arī Latvijā esot visai labs informācijas atklātības likums, realitātē tas darbojas ļoti slikti. Šajā ziņā der paturēt prātā Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes pasniedzējas Jautrītes Briedes sacīto minētajā konferencē, ka ierēdņi nav informācijas īpašnieki, viņi tikai apkalpo savas pašvaldības iedzīvotājus. Ja pieprasījums pēc informācijas netiek apmierināts, ierēdnim ir jāpaskaidro atteikuma iemesls, nevis informācijas pieprasītājam jācenšas pierādīt ierēdnim, ka viņš ir tiesīgs saņemt attiecīgu informāciju.
Tā ir nevis tikai kādas pašvaldības, bet visas Latvijas problēma visaugstākajā līmenī. Kā atzīst socioloģijas speciālisti, Latvijas sabiedrība un masu informācijas līdzekļi bieži saņem tikai informācijas druskas, parasti – tās nevērtīgāko daļu. Loģiski, ka tieši noklusētajā daļā iespējams «uztaustīt» potenciālās korupcijas pavedienus.
Tuvojas pašvaldību vēlēšanas, un nākamajiem deputātiem ir jāsaprot, ka sabiedrībai nav vajadzīgi puspatiesības klāstoši tautas kalpi. Tā kā Latvijā ir krasi palielinājies studējošo skaits, domājams, augstskolu beidzēji būs aktīvāki informācijas iegūšanā, tātad arī deputātu iespējas kaut ko noslēpt aizvien samazināsies. Partiju «ieguldījums» atklātībā noteikti atmaksāsies.
