Kā koša seģene izrakstīts jelgavnieces Veras Gaujas mūžs. Tajā rūpīgi klājas krāsa pie krāsas. Protams, netrūkst arī melno pavedienu, taču dominē gaišie un siltie krāsu toņi – tādi, kāds ir Veras kundzes mūžs.
Kā koša seģene izrakstīts jelgavnieces Veras Gaujas mūžs. Tajā rūpīgi klājas krāsa pie krāsas. Protams, netrūkst arī melno pavedienu, taču dominē gaišie un siltie krāsu toņi – tādi, kāds ir Veras kundzes mūžs. Rīt viņas dzīves seģenē tiks ieausts simtais pavediens – koši balts.
Savas simtās dzimšanas dienas priekšvakarā Veras kundze jūtas bezgala laimīga, ka ir vesela – var staigāt, lasīt avīzes, uzdziedāt, pavadīt laiku kopā ar savām mīļajām meitām un joprojām būt aktīva Latvijas pilsone. “Kad rakstīsiet par mani, lūdzu, uzrakstiet īsu manas garās dzīves aprakstu,” smaidot piesaka simtgadniece.
Mūžs kā grāmata
“Mani 99 gadi pagājuši pavisam nemanot. Kādi laiki piedzīvoti! Gan divi pasaules kari, gan divas revolūcijas, gan divas reizes Latvijas patstāvības atzīšana. Tas tiešām bijis ilgs laiks. Tagad par to lasām grāmatās, taču es pati to savām acīm esmu redzējusi,” teic Veras kundze.
Bēgļu gaitas Krievijā
Vera Gauja dzimusi 1906. gadā Jelgavā. Pilsētā pagājusi bērnība, skaistie jaunības gadi, pārdzīvotas kara šausmas, šeit dzimuši bērni un joprojām rit bagātīgais mūžs.
“Mēs vecākiem bijām divi bērni – es un brālis. Pirmā pasaules kara laikā brāli iesauca cara armijā, un viņš krita karā. Es paliku viena. Kad fronte tuvojās Latvijai, daudzus rūpnīcu strādniekus evakuēja uz Krieviju. Mans tēvs tolaik Jelgavā strādāja galdniecībā, un uz Pleskavu 1916. gadā nosūtīja arī mūsu ģimeni,” atceras Veras kundze.
Nonākot Krievijā, vispirms viņa mācījusies bēgļu skolā, vēlāk – krievu ģimnāzijā. Kad fronte tuvojās kokrūpniecības uzņēmumam, kurā strādājis tēvs, ģimene tika pārcelta uz Tveras guberņas pilsētu Višņij Voločok.
Neskatoties uz grūtībām, meitene turpināja mācīties krievu ģimnāzijā. Viņa apguva krievu klasisko literatūru un iepazinās ar krievu kultūru: “Īpaši man patika Puškina, Ļermantova un Turgeņeva darbi,” atceras jubilāre.
1920. gadā starp Latviju un Krieviju tika noslēgts miera līgums, un vēl pēc diviem gadiem ģimene atgriezās Latvijā. Jau pavisam citā pasaulē. “Atceros, ka bija ļoti, ļoti liela vēlēšanās atgriezties mājās, vēl jo vairāk, zinot, ka Latvija ir neatkarīga valsts,” stāsta simtgadniece.
Atkal mājās
Ģimene atgriezās Jelgavā. Lai pilnveidotu zināšanas latviešu valodā, Vera mācījās Jelgavā Dārtes skolā. 1925. gadā viņa iestājās Jelgavas Valsts skolotāju institūtā, kurā studēja piecus gadus. To laiku Veras kundze atceras ar īpaši siltām atmiņām. “Institūts bija iestāde, kas sagatavoja ļoti labus pedagogus. Toreiz bija citāda attieksme pret skolotājiem nekā tagad, bet izglītību tomēr es uzskatu par svarīgāko notikumu dzīvē. Ja cilvēki ir izglītoti, tad dzīve ir laba,” pārliecināta sirmgalve.
Viņa stāsta, ka institūtā aktīva bijusi pašizglītības pulciņu darbība – dziedāts, spēlēts teātris, organizētas ekskursijas un citi pasākumi. Institūtā Veras kundze labi apguvusi vācu valodu un vēl šodien lasa un oriģinālvalodā citē Gētes, Šillera, Heines un citu, arī izcilu krievu autoru darbus.
Konfekšu meistara kundze
Skolotāju institūta ballē Veras kundze satikusi savu dzīves lielo mīlestību – Augustu, ar kuru pēc tam apprecējās. Ģimenē piedzima trīs meitas. Viena no viņām desmit gadu vecumā nomira smagas slimības dēļ.
“Latvijas laikā mums personīgās mājas Jelgavā nebija, bet vīram piederēja ražotne, kurā gatavoja konfektes. Turpat netālu mums bija liels astoņu istabu dzīvoklis. Vīrs konditora mākslu bija apguvis Vācijā un Jelgavā savā uzņēmumā gatavoja marmelādi, šokolādes konfektes. Konfekšu uzņēmumu sauca vīra uzvārdā “Gauja”,” stāsta Veras kundze un piebilst, ka ražotne atradusies apmēram tajā vietā, kur tagad Zemgales prospektā ir LLU Lauku inženieru fakultāte.
Karā pazuda viss
Joprojām spilgti atmiņā Veras kundzei palikuši laiki, kad degusi Jelgava. Sirds vai pušu plīsusi aiz sāpēm.
“Kad pie Staļingradas krievs sakāva vāciešus, tie kā vilnis vēlās atpakaļ un ļoti ātri nokļuva līdz Jelgavai, kur, vāciešiem aizstāvoties, notika nežēlīgas cīņas. Visa Jelgava tika nodedzināta un sabombardēta. No pilsētas cilvēkus dzina ārā. Meitas bija maziņas, un mēs nonācām Līvbērzē. Tur bija daudz jelgavnieku, turklāt labi un laipni saimnieki, kas uzņēma visus. Cilvēki dzīvoja dārzos un mežā. No Jelgavas degšanas varēja redzēt tikai blāzmu debesīs. Dzirdējām, kā sprāga bumbas. Ļoti lielas sirdssāpes piedzīvoju, atgriežoties Jelgavā un redzot, kā viss izpostīts. Institūts gan nebija nopostīts, jo tur atradās hospitālis, savā vietā stāvēja arī Annas baznīca, bet ne mūsu mājas, ne rūpnīcas vairs nebija,” atceras Veras kundze.
Dzīvē sākās cits posms.
Skaistākais laiks dzīvē
Uz jautājumu, kurš dzīves posms visvairāk palicis atmiņā, jubilāre, daudz nedomādama, teic, ka tas ir Latvijas pirmās brīvvalsts laiks no trīsdesmitajiem līdz četrdesmitajiem gadiem.
“Tas tiešām bija ļoti skaists laiks. Sabiedrība bija saliedēta, saprotoša, nebija nekādas blēdības vai krāpšanas. Varēja teikt, ka latvietis ir godavīrs, kas atstāja ļoti labu iespaidu uz visu dzīvi. Toreiz bija cita sabiedrība, šodien to grūti saprast, jo nomainījušās vismaz trīs četras paaudzes. Katra bijusi citāda, bet toreizējā man likās vislabākā. Tā bija godīga sabiedrība,” teic Vera Gauja.
Lepnums par meitām
Veras kundze ir bezgala pateicīga savām meitām un znotiem, kas palīdzējuši viņai nodzīvot tik garu mūžu: “Es ļoti lepojos ar saviem bērniem. Pateicoties meitām un znotiem, esmu sasniegusi tādu vecumu. Ja cilvēks ir viens, viņš neko nevar panākt. Bērni ļoti par mani rūpējas, viņiem pienākas vislielākais paldies,” teic Vera Gauja. Arī tagad sirmā kundze dzīvo pie jaunākās meitas Jelgavā, mājā, kuru ar vīru Augustu uzcēla tūlīt pēc kara.
Savā mīļajā skolotājas profesijā jubilāre strādājusi pavisam maz, jo padomju laikā viņas sirdsapziņa neļāva būt skolotājai un bērnus mācīt pēc tā laika noteikumiem, tādēļ mūža lielāko daļu viņa strādājusi preses apvienībā.
Par meitām Veras kundze stāsta ar lepnumu. Jaunākā Anita, pedagoģijas zinātņu doktore, asociēta profesore, strādā LLU, kur izglīto topošos pedagogus, maģistrantūras un doktorantūras studentus. Vecākā meita Irēna 1999. gadā par ieguldījumu Latvijas labā apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta Goda zīmi. Irēna savulaik Jelgavā akadēmijā beigusi veterinārmedicīnas fakultāti, strādājusi Republikāniskajā veterinārajā laboratorijā par bakteriologu un laboratorijas vadītāju, bet pēc tam bijusi Pārtikas un veterinārmedicīnas diagnostikas centra direktora vietniece. Viņa mācījusies Zviedrijā, Somijā, Dānijā, Anglijā, Vācijā un Polijā. Tagad ir pensijā un nu vairāk laika pavada kopā ar mammu.
Receptes nav
Veras kundze smaida un teic, ka receptes ilgam mūžam viņai neesot. “Pēc manām domām, ilga dzīvošana ir atkarīga no apkārtējās vides, no cilvēku savstarpējām attiecībām. Lai manā tuvumā būtu mīļi cilvēki, kas rūpējas un palīdz. Svarīgs ir paša cilvēka raksturs un reliģiskā pārliecība,” teic simtgadniece.
***
Meitas par mammu
Anita: “Mamma ir tā, kas mums devusi vislielākās zināšanas, mēs to protam novērtēt, jo tās ir mūsu lielākā vērtība. Esam ļoti daudz mācījušās, jo mamma vienmēr uzsvērusi izglītības nozīmi. Arī manas zināšanas gadu gaitā tikai palielinās un kļūst bagātākas. No seniem laikiem esmu domājusi tikai par izglītību, zināšanām, jo tā ir dārgākā manta, ko nevar ne nopirkt, ne atņemt. Diplomu mūsdienās iespējams nopirkt, bet zināšanas ne. Tas mūsos ir ieaudzināts.”
Irēna: “Mammīte vienmēr ir uzsvērusi, ka zināšanas ir kapitāls, ko nevienam nevar atņemt. Starp maniem vecākiem vienmēr ir bijusi skaista un liela mīlestība. Lai kā gribētu atcerēties kādu ķildu, nevaru, jo mamma ar papu nekad nav strīdējušies vai asāk vārdus pārmijuši. Nekad! Arī cilvēki, kas pazina viņus, brīnījās, kā var mūžu nodzīvot bez strīdiem.
Mamma joprojām ir aktīva – staigā pa dārzu, bez brillēm lasa avīzes, skatās televizoru, seko līdzi politikai un sportam. Viņa nevarēja pārdzīvot, ka negaisa dēļ neredzēja futbola čempionāta pēdējo spēli – cīņu par zelta medaļām.
Ar dziļu cieņu viņa izturas pret mūsu valsts prezidenti. No visiem Latvijas prezidentiem Vairu Vīķi – Freibergu mamma vērtē visaugstāk, jo viņa par prioritāti izvirza izglītību.
