Tādi mēs esam – ilgi un lēni vīkšāmies kaut ko pasākt, tad ilgi un pamatīgi izplūcamies par to, vai vajag vai nevajag sākt, kas darīs, bet, kad beidzot esam sākuši, izrādās, sadomātais pasākums nevienam īsti nav vajadzīgs.
Tādi mēs esam – ilgi un lēni vīkšāmies kaut ko pasākt, tad ilgi un pamatīgi izplūcamies par to, vai vajag vai nevajag sākt, kas darīs, bet, kad beidzot esam sākuši, izrādās, sadomātais pasākums nevienam īsti nav vajadzīgs. Līdzīgas sajūtas pārņem, kad padzirdi par “Gaismas pili” – Nacionālo bibliotēku. Daudz neiegrimstot gandrīz gadsimtu vecā vispārnacionālas grāmatu glabātuves būvēšanas pagātnē, jāatgādina, ka pašreizējai bibliotēkas ēkas koncepcijai drīz varēs svinēt apaļu jubileju.
Deviņdesmito gadu sākumā slavenā tautieša arhitekta Gunāra Birkerta piedāvājums bija tik spilgts un neparasts, ka aizrāvās elpa no domas vien, vai iespējams, ka tāda bibliotēka varētu tapt pie mums. Kuļoties tās realizācijas idejā te uz priekšu, te atpakaļ, esam nonākuši tiktāl, ka valdība ar būvniekiem slēgusi līgumu par darbu sākšanu. Ja ne pēc četriem, tad pēc pieciem gadiem varēsim vērt celtnes durvis kā apmeklētāji.
Vien čammāšanās novedusi pie tā, ka katastrofāli sarucis to skaits, kam bibliotēka vispār liekas nepieciešama. Saskaņā ar nesen veikta pētījuma datiem “Gaismas pils” celtniecības atbalstītāju skaits sasniedzis zemāko līmeni kopš 1998. gada – tas ietver aptuveni trešdaļu iedzīvotāju. Vēl vairāk, lielākā daļa ir pat gluži pretējās domās. Cēlāju vienīgais mierinājums – bibliotēkas tapšanu atbalsta jaunieši.
Šajā situācijā lēmums realizēt šo projektu tā organizatoriem un atbalstītājiem uzliek dubultu atbildību par rezultātu. Sākot ar blēdību novēršanu būvniecības laikā un beidzot ar to, lai ēkas iedomātās funkcijas patiešām būtu noderīgas arī pēc celtniecības pabeigšanas. Pretējā gadījumā projekta virzītājus pēc dažiem gadiem gaida pamatīgas ziepes.
