Armija, bruņotie spēki, ieroči – tā ir skumja mūsu sabiedriskās dzīves nepieciešamība. Neviens jau nav dzimis, lai draudētu, nogalinātu, taču pasaulē interešu konflikti saasinās, un nācijām militārās aizsardzības vajadzība vēl joprojām ir aktuāla.
Armija, bruņotie spēki, ieroči – tā ir skumja mūsu sabiedriskās dzīves nepieciešamība. Neviens jau nav dzimis, lai draudētu, nogalinātu, taču pasaulē interešu konflikti saasinās, un nācijām militārās aizsardzības vajadzība vēl joprojām ir aktuāla. Šoreiz stāsts par Gati Ekšteli – jaunu puisi, kuram sākotnēji pret paša gribu iznāca nokļūt valsts bruņoto sargu rindās.
Vēsturē aizgājis laiks, kad, dipinot Jelgavas ielu asfaltu, rīta rosmes riņķi skrēja obligātā dienesta puiši. Cietumu apsardze nu jau gadus četrus ir pilnīgā profesionāļu atbildībā. Līdz mūsdienām obligātais dienests saglabājies vienīgi Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS), bet šoruden arī tur beidzas. Pērn novembrī no Jelgavas Valsts dienesta pārvaldes tika pavadīts pulciņš pēdējā iesaukuma puišu, kas bija savākti pa visu Zemgali. Viņu vidū arī Gatis Ekštels no Glūdas pagasta Nākotnes ciema. Pirms dažām nedēļām puisi izdevās satikt Alūksnē, kur atrodas NBS mobilo strēlnieku bataljona bāze. Karaspēku vienību nosaukumi, ļoti iespējams, mainīsies. Pavisam drīz tajos dienēs profesionāļi. Starp citu, alūksnieši cer, ka tā viņiem radīsies jaunas darba vietas un dzīve būs interesantāka. Jau pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, sākot no 1924. gada, šajā ziemeļaustrumu pilsētiņā uzturējušies mūsu karavīri, un droši vien tā būs arī turpmāk. Šoreiz vairāk par to, kā dienests izmainījis jauna cilvēka dzīvi.
Tās tomēr nebija beigas
Kad pērn 24. novembra vakarā autobuss ar jaunkareivjiem iebrauca Alūksnē, licies – beigas būs. Tumšs, auksts, nekas nav pazīstams. Pirmie trīs mēneši – jaunkareivja kurss. Kājnieku taktika. Laukā, kā jau aukstākajā Latvijas vietā, mīnus trīsdesmit, bet sala dēļ mācības tika atceltas tikai reizi. Tomēr izrādījās, ka tik traki nemaz nav. Vismaz uz lazareti Gatim nebija jāiet.
Pirms dienesta viņš bija beidzis arodvidusskolu, ieguvis autoelektriķa specialitāti. Divus mēnešus nostrādājis arī “Volvo” smago automašīnu apkopes centrā (var piebilst, ka viņu tur gaida atpakaļ). Ja būtu iestājies augstskolā, protams, dienēt nebūtu jāiet. Taču tālāk mācīties Gatis tolaik negribēja. Par iesaukšanas “draudiem” nebija domājis. Cik daudzi vienaudži paliek neiesaukti, jo strādā ārzemēs. Varbūt karakungi arī viņam liks mieru. Taču pienāca pavēste, un galu galā puisis to pieņēma kā likteņa izaicinājumu.
Latvijas bruņotajiem spēkiem dāvinātā kara tehnika salīdzinājumā ar “Volvo” centrā redzēto pārsvarā ir diezgan novecojusi. Strādāt specialitātē Gatim gadās diezgan reti, jo, kā jau pēdējā iesaukuma beigās, karavīru ir maz. Tādēļ palicējiem iznāk pamatīgi nopūlēties, lai uzturētu karaspēka daļu, kas domāta krietni lielākam vīru skaitam.
Uz Irāku braukt negribas
Par pārmaiņu laika grūtībām ne Gatis, ne arī kāds cits no satiktajiem puišiem nesūdzējās. Aizņemtībā Gatis pat atradis brīvu laiku, lai Alūksnē mācītos autoskolā. Tas tiek darīts par vecāku līdzekļiem, un arī komandieriem nav ko iebilst. Varbūt jauneklis karadienestā jūtas tik labi, ka gribētu kļūt par profesionālu karavīru? To gan ne. Daži no augustā iesauktajiem esot izšķīrušies par militāru karjeru. Viņi jau ir prom Rīgā, Ādažos. Kazi, varbūt pat drīz brauks uz Irāku. Gatis par latviešu militāro klātbūtni Irākā negrib runāt. Var just, ka viņš saprot – karavīram neklājas kritizēt Saeimu vai valdību. Runājot par valsts aizsardzību, Gatis teic, ka pēc pāris gadiem droši vien vajadzēs pie obligātā militārā dienesta atgriezties. No vienas puses, diez vai profesionāļu pietikšot, no otras, – obligātais dienests daudziem puišiem, viņaprāt, varētu nāk par labu.
Dienesta laika ieguvumi
Šķiet, Gatim dienesta lielākais ieguvums ir atziņa, ka vajag turpināt izglītību. Svarīga ir arī iegūtā prasme sadzīvot ar dažādiem cilvēkiem. Jauni draugi tagad viņam būs visās Latvijas malās – gan krievi, gan latvieši. Runājot par krievu puišiem, viens otrs, dienot armijā, labāk iemācījies latviešu valodu. Rēķinot pavadīto laiku pēc saimnieciskā izdevīguma, skaidrs, ka obligātā dienesta puiši, salīdzinot ar vienaudžiem, kas šajā laikā strādājuši “emigrācijā” Rietumos, būs mīnusos. Vieni brauks ar personīgo automašīnu, otri – ar veco velosipēdu. Bet Gatis piekrīt, ka ir lietas, ko nevar mērīt naudā.
Pirms šķirties no Ziemeļvidzemes, Gatis vēlētos Alūksnes ezerā ar laivu aizbraukt uz Cepurītes salu. Ik dienas tā ir labi redzama, jo atrodas tikai kāda kilometra attālumā no kazarmām un arī ezera krasta. Alūksnieši gan teic, ka tur esot jādodas pa pāriem. Bet draudzene – Baiba – Gatim ir. Viņa svētdienās atbrauc, un abi bieži vien tās pavada kopā. Par precēšanos domāt vēl esot par agru, taču skaidrs, ka jūtas izturējušas būtisku pārbaudījumu.
***
Mājinieku viedokļi
– Tēvs Andris: Domāju, tā nevajadzētu būt, ka Gatis un dienesta biedri ik pēc diennakts dabū iet norīkojumā. Tagad ir pārejas moments, un puišiem iznāk liela pārslodze, kad nav iespējams atpūsties, ne arī apgūt militārās lietas. Gatim domāšana kļuvusi vīrišķīgāka. Bet tā jau ir jebkurā gadījumā, ja jauns cilvēks tiek prom no mājām patstāvīgā dzīvē. Ģimenē esam centušies bērniem ieaudzināt atbildības izjūtu. Lai viņi nav vienaldzīgi. Gatis cīnījās ar dažādām grūtībām, taču mūsu piedāvājumu ar ģimenes atbalstu mācīties augstskolā viņš neizmantoja. Aizgāja strādāt, gribēja nopelnīt. Kad būs atgriezies no dienesta, šādu iespēju diemžēl atkārtoti nevarēsim piedāvāt. Būs jāmācās neklātienē. Taču pats jaunībā esmu strādājis un mācījies. Tāpēc domāju, ka arī vecākais dēls to spēs.
– Māte Laura: Kad pavadījām dēlu dienestā, manuprāt, divi vai trīs nebija ieradušies. Iespējams, viņi tā arī palika savā vaļā. Sākumā fiziskā slodze Gatim bija liela. Pagājušās ziemas lielajā salā viņi mācībās nakšņoja teltīs mežā. Zābakos dēls bija mežonīgi noberzis kājas. Ģimene bija aizbraukusi uz Alūksni karavīru svinīgā solījuma došanas reizē. Tad mums izrādīja kazarmas. Sadzīves apstākļi tur šķiet labi.
Esmu noraizējusies, ka Gatim var iznāk zaudēt vēl vienu mācību gadu pēc atgriešanās mājās. Dienesta laiks beidzas novembrī, kad visās augstskolās mācības jau sākušās. Bet varbūt tieši tā iznāks labāk. Viņam būs laiks atkārtot vidusskolā mācīto, un tad varēs sekmīgi studēt. Arī Gata meitene Baiba noskaņota uz mācīšanos.
– Jaunākais brālis Jānis:
Gatis draugiem teica, ka neparko neies armijā. Taču vēlāk apdomājās. Man obligātajā dienestā nebūs jādodas, un to arī nevēlos. Tēvs, kas dienēja padomju laikā, teic, ka tā nav armija, kur vai katru mēnesi ir atvaļinājums un katru vakaru var piezvanīt uz mājām. Ja es ietu uz tādiem piedzīvojumiem, gribētos kaut ko riktīgāku.
***
Obligātā dienesta puišu atziņas
Vēl aizvien diezgan aktuāli izraksti no divdesmit gadu veca dienesta biedru ierakstu bloknota:
“Dzīve – tā ir kā interesanta grāmata. Karadienestā pavadītais laiks ir kā no šīs grāmatas izplēsta lapa, turklāt pašā interesantākajā vietā.”
“Armija – tā ir laba dzīves skola, taču labāk tajā mācīties neklātienē.”
“Demobilizācija ir neizbēgama tāpat kā imperiālisma krahs,” teica jaunkareivis noslaukot asaru ar grīdas lupatu.
“Armija tā ir maza verdzības skola, kur nav taisnības un neskan brīva cilvēka balss.”
“Armija – tā ir sarežģīta lieta. Vieniem kā dzimtās mājas, citiem – elle. Tomēr, lai kādam kas nepatīk dienēt jāiet. Tā mēs varam aizstāvēt savus tuviniekus un dzimteni.”
“Tikai armijā tu vari īsti saprast, kas ir dzimtene. Tuvinieki un draugi.”
“Nav ko nokārt degunu, armijas gadi paies nemanot.”
“Armija – tā ir skola, kur puiši kļūst par vīriešiem.”
“Tu neņem aubē, tas laiks iet “šerpi”. Būs viss, kā bija, tikai ar jaunu garu.”
Piezīme: beidzamie trīs ieraksti pieder latviešu puišiem.
