Spīdolas ģimnāzijas teātris savu 10 gadu pastāvēšanu atzīmēja ar pirmizrādi – Bertolda Brehta lugas «Trīsgrašu opera» iestudējumu. Visus šos desmit gadus teātri vada režisors Agris Krūmiņš.
Spīdolas ģimnāzijas teātris savu 10 gadu pastāvēšanu atzīmēja ar pirmizrādi – Bertolda Brehta lugas «Trīsgrašu opera» iestudējumu. Visus šos desmit gadus teātri vada režisors Agris Krūmiņš.
Kopš agras bērnības ar teātra mīlēšanas ligu aplipināts, viņš itin veiksmīgi turpina šo smago infekciju izplatīt ap sevi. Sevišķi labu augsni Agris atradis Spīdolas ģimnāzijā. Gudri, pievilcīgi zēni un meitenes (viņu patiesi ir daudz!) ir ar mieru ilgas stundas pavadīt mēģinājumos, atņemot savu klātbūtni citiem dzīves prieciņiem, kas piederētos viņu vecuma cilvēkiem.
Agris ģimnāzistiem nebaidās uzticēt grūtus uzdevumus. Viņam nenāk ne prātā rēķināties ar to, ka jaunajiem draugiem vēl ir dzīves nenorūdīti pleci. Uz tiem tiek uzkrautas B.M.Koltesa «Roberto Zuko» likstas, Aspazijas teiku drāmas «Ragana» varoņu ciešanas un tagad vēl starptautiski pazīstamais antivaronis Mekijs Nazis.
Domāju, ka Agra stiprā puse nav režisors pedagogs, kas savus aktierus soli pa solim vada cauri aktiermeistarības brikšņiem. (Ar to es negribu apšaubīt viņa prasmi strādāt ar jauniem cilvēkiem.) Viņš vairāk ir režisors pētnieks, inscenētājs, kas aicina jauniešus darboties šajā izpētē. Taču no savas izejas pozīcijas. Agrim patīk pats izrādes radīšanas process – urķēšanās grāmatās, cilvēku pētīšana. Tad arī nav grūti kādas atziņas dēļ ilgstoši sēdēt lasītavā vai arhīvā.
Iestudējamo lugu izvēlei nav gadījuma raksturs.
Režisora gaitu sākotnē Agris aizrāvās ar ritualizētiem folkloras iestudējumiem, kam atziņas smēlās mītiskajā domāšanā. Te viņš idejas meklēja T.Vaidera, M.Zālītes, Aspazijas lugu iestudējumiem. Viņš ir pētījis V.Šekspīra universālo pasaules izjūtu, aplūkojis cilvēku caur eksistenciālisma un absurda dramaturģijas prizmu. Tagad kārta pienākusi episkā teātra teorijas radītājam Bertoldam Brehtam.
«Trīsgrašu opera» viņam ir otrais B.Brehta lugas iestudējums. «Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati» Jaunajā Jelgavas teātrī atnesa labākās 1999. gada amatierteātra izrādes laurus. «Trīsgrašu opera» ir kā atsaukšanās uz skatītāju ilgām pēc spēcīgas personības teātrī. Lūdzu, jums varonis! Tas būs Mekijs Nazis, kas kopš 1928. gada jauc prātus gan aktieriem, gan publikai, jo ir pietiekami gudrs, skaists, cinisks, nežēlīgs, lai manipulētu ar cilvēkiem, pietiekami fascinējošs un azartisks, lai pakļautu sievietes. Viņš domā, ka ir neievainojams un nemirstīgs, jo… Tālāk sākas režisora interpretācija. Lai paliek intriga.
Nabadzīgā teātra estētikā risināta izrāde, kurā izmantots intīmais istabas teātra princips, gluži nav režisora izvēle. Agris darbojas ar to, kas viņam ir. Vienā zāles pusē aktieri, otrā – skatītāji. Aktieru darbošanās vietu iezīmē daži priekšmeti, kas reizē ir arī režisora metaforas. Dzelzs gulta – viens no Mekija cīņu laukiem, cietuma kamera – būris un tamlīdzīgi. Pārdomāti kostīmi. Izrāde ļoti dinamiska, ritmiska. Art modern manierē Aldas Skrastiņas stilizētās kustības palīdz jaunajiem izpildītājiem atbrīvoties no liekā sasprindzinājuma, kuru rada skatītāju ciešais tuvums.
B.Brehta dramaturģija ir ciets rieksts ikvienam režisoram. Ne velti līdz ar «Trīsgrašu operas» parādīšanos dramaturgs piesaka savu episkā teātra teoriju, kuras galvenais pamatpostulāts – neļaut skatītājam noticēt, ka uz skatuves notiekošais ir realitāte. Ik pa brīdim darbība jāpārtrauc ar songiem, ar aktieru vēršanos tieši pie skatītāja. Aktierim vienlaikus jāspēj gan iemiesoties personāžā, gan paust savu attieksmi pret to.
Režisors ir gudrs, un tāpēc neuztiepj jaunajiem aktieriem šādas līdera tipam raksturīgas izdarības. Sižetiskās līnijas pārrāvumus veic neslēptās, paskaļās pārbūves, kā arī ubagu, staiguļu klātbūtne darbībā. Tā tiek nospēlēts izpildītāja priekšstats par atveidojamo personāžu. Lūk, tāda manā uztverē ir staigule vai ubags. Gan publikai, gan aktieriem patīk tāda izspēlēšanās. Izrādes dzīvīgums rodas, redzot, cik patiesi aktieris cīnās ar savu varēšanu un nevarēšanu. Tad uzplaukst pa īsti mērķtiecīgam dialogam, braši nodziedātam songam. Un tu domā, no kurienes tas viss tik jaunā cilvēkā. Skatītāji ar aplausiem novērtēja ik mirkli, kad iznāca artistiski, atraisīti. Šādus prieka mirkļus sagādāja gan Lauras Dabares Pollija, Raimonda Biedrīša Mekijs, gan Pīčemu laulātais pāris – Mārtiņš Būka un Eandija Spriņģe. Patiesībā būtu jānosauc visi izrādes dalībnieki, jo tā bija ansambļa izrāde, kas uz skatītāju iedarbojās ar lielu enerģētisku lādiņu. Ar jauniešu prieku par savu spēju būt lielas mistērijas līdzradītājam. Šāds prieks pielīp.
