Ar iemeslu glābt dažus savus arābu teroristu sagūstītos kareivjus, Izraēla jūnija beigās sāka plašu militāru ofensīvu Libānas dienviddaļā. Rezultāts nu tāds, ka šī valsts faktiski ir drupās un tās ekonomika sagrauta.
Ar iemeslu glābt dažus savus arābu teroristu sagūstītos kareivjus, Izraēla jūnija beigās sāka plašu militāru ofensīvu Libānas dienviddaļā. Rezultāts nu tāds, ka šī valsts faktiski ir drupās un tās ekonomika sagrauta. Protams, bez zaudējumiem nav iztikusi arī Izraēla, kuru palestīniešu kaujinieki apšaudījuši ar tūkstošiem raķešu. Izraēlas armija ieņēmusi Libānas dienvidus, un pašlaik uz brīdi pasludināts pamiers. Līdz šim neviens skaļi neteica vārdu “karš”, taču termins “pamiers” norāda uz kara stāvokli. Atcerēsimies Izraēlas valsts neilgo vēsturi – šis jau būs sestais karš. Pirmos piecus nosacīti var uzskatīt par uzvarētiem, taču uzvara sestajā vairs neliekas tik pārliecinoša.
Pašlaik tiek mēģināts atšķetināt konfliktu. Ticamākais, tiks panākts, ka Libānas dienvidos ieradīsies šīs valsts karaspēks un ANO miera uzturēšanas spēki. To kopskaits varētu sasniegt ap trīsdesmit tūkstošiem karavīru. Skaitlis visai iespaidīgs, tomēr nešķiet, ka tas kaut ko atrisinās. Tieši tāpat kā ANO karaspēks tam izsniegtā ierobežotas darbības mandāta dēļ līdz šim neko daudz nav spējis veikt iepriekšējos Izraēlas un Palestīnas konfliktos. Atcerēsimies, ka ANO karaspēks vien bezpalīdzīgi nolūkojās, kā serbu nacionālisti apšāva tūkstošiem musulmaņu pie Srebreņicas bijušajā Dienvidslāvijā. Protams, ANO nav paredzēts konfliktu risināt militārām metodēm. Tas būtu jādara politiķiem un diplomātiem. Tajā pašā laikā kaut kā dīvaini sanāk – karavīri ar ieročiem rokās mierīgi nolūkojas, kā cilvēki apslaktē cits citu.
Nav vietas, lai mēģinātu analizēt pašreizējā konflikta cēloņus. Kāds Latvijas politologs Latvijas Radio vakarrīt pat minēja, ka Izraēlas un palestīniešu militārais konflikts faktiski nozīmē globālā civilizāciju konflikta sākumu. Patiešām jācer, ka tā nav un šoreiz no lokālā konflikta pāraugšanas globālā mērogā izdosies izvairīties. Tajā pašā laikā pēdējos gados pasaulē notiekošie etniskie un reliģiskie konflikti norāda uz nemieru vēstošām tendencēm. Ja vēl visam pieliekam klāt nespēju tā dēvētajām trešās pasaules valstīm daudzmaz jēdzīgi tikt galā ar ekonomiskām problēmām, no kā tieši atkarīga iedzīvotāju labklājība, jāsecina, ka tiek jaukts gana sprādzienbīstams kokteilis. Tāpat kā pašreizējā Tuvo Austrumu konfliktā, globālā mērogā uzvarētāju vairs nebūs.
