«Smagsvara» – ja tā varētu teikt, izmantojot sporta valodu, – mākslinieka Edvarda Grūbes darbi Jelgavā parādās pirmo reizi – izstādē Mākslas skolā.
“Smagsvara” – ja tā varētu teikt, izmantojot sporta valodu, – mākslinieka Edvarda Grūbes darbi Jelgavā parādās pirmo reizi – izstādē Mākslas skolā
Šajā postmodernisma laikā, kad vēsturi pasludina par neeksistējošu, kad nojauktas robežas starp patiesi nopietnu mākslu un lētu ampelēšanos (“zvaigžņu slimība”) un kad tiek paziņots, ka viss ir māksla, E.Grūbe ir viens no tiem māksliniekiem, kurš nenogurstoši un spītīgi tālāk attīsta latviešu tonālās glezniecības tradīcijas.
Viņš galvenokārt izsakās ar krāsu, krāsu salikumiem, bet arī to nav daudz – lielākoties sarkanbrūnais, dzeltenais, baltais, tumši brūnais (zemes toņi), retāk zilzaļais tonis un to kontrasti veido gleznas vizuālo un emocionālo valodu. Sižets E.Grūbes gleznās reducēts līdz minimumam. Arī Jelgavas izstādē redzamas galvenokārt klusās dabas. No 12 darbiem ir tikai divas figurālās kompozīcijas, kas veltītas mātes un bērna tēmai. Pārējās gleznās attēloti māksliniekam iecienītie priekšmeti un lietas – sēnes, maize, mūzikas instrumentu detaļas, kas runā par dzīves pamatvērtībām – dabu, maizi kā cilvēka dzīves pamatu, mūziku kā dvēseles radošo izpausmi. Bet šie priekšmeti attēloti vien tik daudz, lai mēs tos pazītu, nesajauktu ar citiem, lai ierosinātu fantāziju, asociācijas, emocionālo atmiņu. Tomēr daudz nozīmīgāki ir krāslaukumu ritmi, pretstati. Šī glezniecība pamatota krāsu iedarbībā uz cilvēka maņu orgāniem – katra krāsa mūsos modina noteiktas izjūtas – prieku, skumjas, uzbudinājumu un tamlīdzīgi.
Mūsu viesim otrs svarīgs izteikšanās līdzeklis ir žestu valoda. Viņa roka ar platu otu izdara enerģiskus vēzienus, atstājot uz audekla saru krāsu vagas, dažkārt biezu faktūru kalnājus, kas atkarībā no apgaismojuma rada papildu efektus, izraisa citu noskaņu, vieš jaunus krāsu iespaidus. Šī žestu valoda neļauj izvilkt precīzas lietu aprises, dod tikai nojausmu par to veidolu, tāpēc svarīgi pavērot, vai ota slīdējusi pa audeklu plašiem rāmiem vilcieniem vai priecīgi dancojusi, vai – gluži pretēji – pieskārusies virsmai nervozi saraustītos ritmos. Zīmīgi, ka mākslinieks izmanto arī laku kā papildu līdzekli gleznas emocionālajā raksturojumā, nereti arīdzan audekla faktūru, kas spraucas ārā no gruntētā audekla.
Vecmeistara E.Grūbes glezniecība dod impulsus skatītāja iztēlei, emocijām. Cilvēkam pašam jāatver sirds jauniem emocionālajiem pārdzīvojumiem.
