Kāda Anglijas socioloģisko pētījumu firma noskaidrojusi, ka apmēram 25 procenti no attiecībām, kas izveidojas studiju gados, ir noturīgas un nereti noved pie ģimenes izveides.
Kāda Anglijas socioloģisko pētījumu firma noskaidrojusi, ka apmēram 25 procenti no attiecībām, kas izveidojas studiju gados, ir noturīgas un nereti noved pie ģimenes izveides. Turklāt izrādās, ka studenti, kas ir pāri, saņem labākas atzīmes nekā tie, kas vēl tikai meklē otro pusīti. Latvijā šāds pētījums nav veikts, taču situācija varētu būt līdzīga.
Aprunājoties ar dažādu fakultāšu un kursu studentiem Latvijas Lauksaimniecības universitātē, atklājās, ka vai katrā ir kāds pārītis. Vieni jau precējušies, citi vēl par to domā, bet vēl dažiem rit vienam otra iepazīšanas periods. “Es ar draugu iepazinos pēc iestāšanās universitātē. Tiesa, viņš nav mana kursa students, mācāmies vienā fakultātē. Tagad kopmītnē īrējam istabiņu, un tā ir labāk – neviens svešs mūs netraucē. Paliek arī vairāk laika mācīties,” skaidro 3. kursa studente Dace.
Neklātniekiem “tusiņu” pietrūkst
Lai runātu par studentu savstarpējām attiecībām, jānodala pilna laika studenti un tā saucamie neklātnieki. Šīs divas grupas ir ļoti atšķirīgas – vieni cits citu sastop gandrīz nepārtraukti, un agrāk vai vēlāk sāk veidoties kaut kādas attiecības, bet otri redzas tikai retumis. Taču, kā vērtē pasniedzēji, pārsvarā tieši nepilna laika studenti ir saliedētāki un draudzīgāki. Varbūt tāpēc, ka to nosaka apstākļi – ne katrs spēj tikt uz lekcijām, tāpēc nākas padalīties ar pierakstiem un tā tālāk, bet kā būtisks apstāklis jāmin arī šo studentu gadi – viņi lielākoties ir nobriedušas personības, kas skaidri apzinās, ko grib un kā to sasniegt.
“Sākumā mācījos pilna laika studijās, taču apstākļi lika pāriet uz neklātieni. Nenožēloju. Jā, vairāk jāmācās, taču atmosfēra tagad tam ir piemērotāka. Ja ikdienā ej uz lekcijām, viss tiek ielikts mutē ar karotīti, un kaut kā jāaizpilda brīvais laiks. Tad arī tiek rīkoti dažādi “tusiņi”, baudīta studenta dzīve, bet ne jau labākajā nozīmē,” tāds viedoklis ir Mežu fakultātes studentam Mārim.
Vienkāršām studiju biedru attiecībām mācības neklātienē varbūt arī nāk par labu, bet romantika no šādas atšķirtības bēg pa gabalu. Tagad daudz “modernāk” skaitās, ja vienlaikus studē vīrs un sieva. Kuram no tā labāk, grūti spriest, taču, no otras puses, – noteikti vieglāk apgūt vielu.
Piešuj ienaidnieci pie gultas
Dzīve kopmītnēs vien ir pietiekami plaša tēma, par kuru varētu rakstīt un rakstīt, jo tur taču satiekas cilvēki ar atšķirīgām interesēm un vērtību skalām. Un tādos brīžos neiztikt bez konfliktiem, savstarpējas apcelšanas, reizēm arī pazemojumiem.
Jelgavniece Emija, kas mācās Latvijas Universitātē, atklāj, ka mēģinājusi ieriebt savai istabas biedrenei. Vienkārši tāpat. “Piecēlos agri. Zinot, ka viņas pārnāca vēlu un vēl saldi guļ, sāku piešūt pirmo ienaidnieci pie gultas. Sašuvu kopā gan naktskreklu, gan palagu, gan segu un spilvendrānu. Pēc tam klusi ielīdu gultā un gaidīju, kas būs.” Vēlāk Emija aiz smiekliem gandrīz nobeigusies, kad istabas biedrene mēģinājusi piecelties, bet, kad tas nav izdevies, sākusi histēriski kliegt. Piešūtā vēlāk visiem stāstījusi, ka viņai licies – iestājusies paralīze, tāpēc ķermeni piecelt neizdodas.
Taču Emijas joks ir gana nevainīgs, salīdzinot ar dažiem citiem, ko gadījies dzirdēt. Dažreiz istabas biedrenes sagriež viena otrai apģērbus, citreiz iznīcina grāmatas un mājas darbus, bet reiz LLU bijis pat gadījums, kad kādai meitenei “draudzenes” paziņojušas par vecāku nāvi.
Iespītēt var tikai sev
Nedaudz pāri trīsdesmitajam gadu slieksnim pārkāpusī Aleksandra studiju laiku atceras ar smaidu: “Biju muļķe! Gribēju spītēt, bet iespītēju tikai sev.” Otrajā kursā viņa sadraudzējusies ar kursabiedru – patīkamu puisi – un, kā jau mēdz gadīties jaunības neprātā, pilnībā pazaudējusi galvu. Iespējams, viss būtu beidzies labi, ja vien kādu reizi viņa nepieķertu draugu gultā ar savu istabas biedreni.
“Nezināju, ko darīt. Tad nolēmu atriebties. Tagad pat kauns atcerēties, bet mana kopmītņu istabiņa pārvērtās par sava veida publisko namu. Tur nāca un gāja visdažādākie puiši, un tas tikai tāpēc, lai istabas biedrene un arī bijušais draugs redzētu, ka man piekrišanas netrūkst,” atzīst Aleksandra.
Diemžēl viņa tāda nav vienīgā. Kā skaidro psiholoģe Anita Kalniņa, šāda parādība meiteņu vidū var būt sastopama visai bieži: “Pirmkārt, tā ir sveša vide, kurā jāpiedzīvo vilšanās. Reizēm nelīdz pat audzināšana, vēlme pašapliecināties ir spēcīgāka. Jāpierāda – es esmu ko vērta, bet cita veida, kā to izdarīt, vēl nenobriedušajā prātā nav.” Būtiska loma ir arī attiecībām ar istabas biedreni un pārējiem kursabiedriem. Tāpēc svarīgi tomēr izvēlēties dzīvot ar cilvēkiem, ar kuriem ir kopējas intereses un kuri šķiet simpātiski.
“Man bijušas klientes, kurām neiroze sākusi veidoties studiju laikā. Meitenes puisis vai kursabiedri nav pieņēmuši vai pat atvairījuši, viņas nevarējušas rast piepildījumu un nu vairs nespēj izveidot normālas attiecības ar pretējo dzimumu. Būtu labi, ja problēmas laikus pamanītu pasniedzēji, kursa vecākais, jo jaunieši, cenšoties kādam ieriebt, tikai sabojā sev dzīvi,” tā psiholoģe.
Vairs tik bieži kā agrāk neesot sastopama arī viena dzimuma mīlestība, kas rodas, mitinoties kopmītņu istabiņā. Biežāk šī parādība novērojama meitenēm, turklāt tām, kurām netrūkst puišu uzmanības.
Attiecības sarežģī tikšanās vietas trūkums
Tomēr ne jau visām studiju laika romantiskajām attiecībām lemts fiasko. Tieši šo gadu jautrā dzīve var būt labs pārbaudījums nopietniem sakariem, kas, iespējams, beidzas ar laimīgu ģimenes dzīvi.
Arī Kārlis un Evija iepazinās studiju gados. Sākumā draudzējās, vēlāk sāka dzīvot kopā, bet tagad abi domā par laulības saitēm. “Nenoliedzu, bija grūti. It sevišķi pirmajos kursos. Kopā ar puišiem devāmies nakts izklaidēs, kompānijās gadījās arī sievietes, bet Evija mācēja vajadzīgajā brīdī pieņemt atvainošanos un izturējās ar izpratni. Tad arī pats sapratu, ka negribu vairs tā dzīvot,” smejas Kārlis.
Abi gan atzīst – pārim studiju dzīvi ir grūti apvienot ar romantiskām attiecībām, it sevišķi, ja abi mitinās kopmītnēs. “Jāmeklē vieta, kur satikties, jo vienmēr traucē istabas biedri. Reizēm arī pasniedzēji šķībi skatās, kad lekciju laikā sabučojamies vai citādi izrādām savas simpātijas. Bet, ja attiecības ir gana stipras, tās spēj izturēt daudz,” neslēpj Evija.
***
Interesanti
Tronheimas Universitātes (Norvēģija) pārstāvji izdomājuši jaunu veidu, kā pievilināt studentus. Visiem jauniešiem, kas ierodas iesniegt dokumentus, tiek apsolīts, ka studiju laikā viņi atradīs katram vismaz vienu mīļoto. Universitāte garantē, ka mācību laikā viņi iemīlēsies un atradīs savu otro pusīti. Augstskolas interneta mājas lapas sadaļā “Māksla un kultūra” tiek rakstīts, ka, iespējams, tas nenotiks uzreiz, bet laika gaitā solījums noteikti piepildīšoties. Norvēģijas ziemeļu pilsētā Tronheimā dzīvo 150 tūkstoši iedzīvotāju, un 30 tūkstoši no tiem ir studenti. Lai arī nav iespējams pierādīt minēto apgalvojumu patiesumu, tomēr universitātes pasniedzējs Lils Karlsens nebeidz apgalvot, ka katram, kas studējis šajā augstskolā, studiju laikā bijis vismaz viens mīlas romāns. “Mēs piedāvājam tik lielu izvēli, kas nav saistīta ar studiju programmām, ka kādā neiemīlēties ir praktiski neiespējami,” teic pasniedzējs. Tomēr, lai universitātes solījumiem būtu zināma garantija, studentiem jāievēro daži noteikumi: “Lai pastāvētu iepazīšanās garantija, jums labi jāuzvedas, ķermenim vienmēr jābūt tīram un pašiem – pieklājīgiem.
