Ādolfa Alunāna memoriālajā mājā februārī atklājām izstādi «Ar siltām rokām», kur aplūkojami Latgales keramiķa Antona Šmulāna velniņi un cita sīkplastika no dramaturga Gunāra Priedes kolekcijas.
Ādolfa Alunāna memoriālajā mājā februārī atklājām izstādi «Ar siltām rokām», kur aplūkojami Latgales keramiķa Antona Šmulāna velniņi un cita sīkplastika no dramaturga Gunāra Priedes kolekcijas.
Šī izstāde šoruden bija skatāma Teātra muzejā Rīgā un izpelnījās skatītāju atzinību. Gunārs Priede ļoti priecājās, ka savu kolekciju varēja parādīt plašākai sabiedrībai. Tagad, kad dramaturgs ir jau mūžībā, viss, kas saistīts ar viņu, iegūst pavisam citu nozīmību, atklājas citā gaismā. Droši vien viņš juta savu drīzo aiziešanu… Un mans piedāvājums izstādīt velniņus Teātra muzejā ļāva G.Priedem vēlreiz atgriezties jaunībā, kad viņš bija laimīgs. Tāpēc izstādes atklāšanā dramaturgs saaicināja savus draugus – rakstniekus, kinematogrāfistus, māksliniekus, zinātniekus, kurus kādreiz veda uz Latgali, lai iepazīstinātu ar keramiķiem. Viens no šiem meistariem bija Antons Šmulāns no Kucovkas – ar Dieva dotu spožu talantu. Kaut arī augstās skolās viņš nebija mācījies un amatu apguvis sava tēva zemnieka Jāzepa Šmulāna darbnīcā, meistaram piemita neizsmeļama, tēlaini spilgta fantāzija, izcilas plastiķa dotības un kolorīta izjūta. Viņa svilpaunieki – velniņi, zvēriņi, jātnieki – darināti prasmīgām, siltām rokām, apveltīti ar asprātīgu humora dzirksti, drastisku nebēdnību. A.Šmulāns bija ne vien acīgs dabas vērotājs, bet arī labs psihologs. Šī meistara prasme trāpīgi atklāt raksturus acīmredzot saistīja dramaturgu. Izstādes atklāšanā G.Priede daudz un ar lielu patiku stāstīja par keramiķi, rosinādams dzejnieces Olgu Lisovsku un Liju Brīdaku atcerēties braucienus uz Latgali un nolasīt dzejoļus, kas veltīti A.Šmulānam. Tobrīd sapratām, cik vienoti viņi jutušies tajos gados, cik ļoti viņiem rūpējusi ikviena talanta izaugsme.
Gara aristokrāts, dramaturgs, arhitekts un pedagogs G.Priede ne tikai talantīgo Latgales zemnieku mudināja radošam darbam, bet arī viņu pasargāja no noliegšanas un aizmirstības. Māls taču ir tik trausls materiāls, un, ja nebūtu G.Priedes, kas rūpīgi atlasīja un iepirka darbus, šodien mums nebūtu šādas izstādes.
A.Šmulāns traģiski gāja bojā 1972. gadā, un 2000. gadā G.Priede sarīkoja viņam pirmo personālizstādi. Vai tas nav karalisks žests?
Arī ar Jelgavu dramaturgam bija ciešas saites. Pats par sevi saprotams bija tas, ka G.Priede savu lugu pirmizrādēs sēdēja skatītāju rindās. Ā.Alunāna teātra režisores Inta Alekse un Lūcija Ņefedova cienīja un izprata viņa dramaturģiju. Viņus vienoja ne tikai kopēja pasaules izjūta, bet arī kopīgi pārdzīvotie trači ap lugām «Smaržo sēnes» un «Jāņi slimnīcā». Tās aizliedza iestudēt, bet pirmā no tām pat tika nodēvēta par pretvalstisku. Tautas teātra aktieriem izdalītos lomu eksemplārus lika savākt, režisori L.Ņefedovu, kas bija sākusi darbu pie izrādes, atbrīvoja no pedagoģes pienākumiem konservatorijā. Tikai pēc gada, pateicoties profesores Veras Baļunas aizstāvībai, viņa darbu Teātra fakultātē varēja atsākt. Ar kādu kāri mēs lasījām dažus nobēdzinātos eksemplārus! Luga rosināja domāt un uz apkārt notiekošo paskatīties citām acīm. Jelgavas Tautas teātrī tika iestudētas daudzas G.Priedes lugas, uz dažām jelgavniekiem tika piešķirtas pirmiestudējuma tiesības.
Izstādi nosaucām «Ar siltām rokām». G.Priedes lugā «Trīspadsmitā» pausta doma, ka ar aukstām rokām pat māla pīlītei nevar dzīvību iepūst. Tas bija gan dramaturga, gan arī keramiķa A.Šmulāna dzīves vadmotīvs. Bet par to runāsim, aplūkojot izstādi.
