Ievadam atļaušos citēt rindas, uz kurām balstās Ē.Stendzenieka raksta slejas.
Ievadam atļaušos citēt rindas, uz kurām balstās Ē.Stendzenieka raksta slejas.
“Uz studiju piezvanīja vīrs un teica: “Mani sauc Jānis. Man ir 53 gadi, jau divus gadus es dzīvoju tumsā. Un tomēr pasaulē ir daudz gaismas. Lai Jums izdodas!”
Esmu vecāks vīrs par Jāni, paplānu naudas maku, un manā runā neskan daudz patriotisku vārdu. Bet tomēr ir brīži, kad gribas būt kaut kam piederīgam, kaut kam vajadzīgam, sajust kopīgo spēku, lai kļūtu labāks un stiprāks, kaut uz brīdi. Viens no tādiem brīžiem ir Dziesmu svētki, pat tad, ja tajos tieši nepiedalies, bet vēro televizora ekrānā. Un svētku noslēgums, kad Valsts prezidente savai tautai ceļā uz laimi un pilnību meditēja vārdus “Mēs esam stipri, mēs esam vareni”, bija šāds mirklis. Mirklis, kad likās – visi šie cilvēku tūkstoši atvēruši savas dvēseles pret debesīm un gatavi uz ziedojuma altāra likt pat sirdis. Arī es asarām acīs biju uz to gatavs, ja teiktu, ka tā vajag darīt.”
Bet tagad viens gudrais īstās “Gaismas pils” nesējs Ēriks Stendzenieks publiski un pat ar lepnumu definē: “Toreiz es smējos.” Viņš smējās par manām asarām un par daudzu cilvēku labajām domām. Viņš smējās toreiz un smejas arī tagad, kaut saka: “Tagad smiekli man nenāk.”
Dziesmu svētki tomēr nav kāpostu bļoda, kur var iespļaut un pastumt malā.
Sadzīvē ir izstrādājumi, kurus pēc to lietošanas neskalo, nelāpa un nežāvē, tos vienkārši izmet mēslainē. Pat skatoties no tirgus ekonomikas viedokļa, jebkuram ziepju fabrikas priekšsēdētājam vajadzētu zināt, ka reklāmas speciālists nedrīkst aizskart klientu pašcieņu, jo tas ir “vāks un šķidras ziepes” un vējā izmesta nauda.
Nobeigumā gribētu jautāt kultūras ministrei Helēnai Demakovai: “Vai jūs atļausiet uzteikt savus labos darbus cilvēkam, kas smējās par manu uzticēšanos?”
Saruna jau nebija par gaismu, bet par sirdsapziņu.
