Negaidīti pienācis brīdis, kad teju deguna galā divi referendumi, un tikpat negaidīti citkārt klusais Saeimas spīkers Gundars Daudze paguvis publiski pažēloties, ka likumdevēja atlaišanas piekritēju uzvara nozīmētu antidemokrātijas stāšanos spēkā.
Negaidīti pienācis brīdis, kad teju deguna galā divi referendumi, un tikpat negaidīti citkārt klusais Saeimas spīkers Gundars Daudze paguvis publiski pažēloties, ka likumdevēja atlaišanas piekritēju uzvara nozīmētu antidemokrātijas stāšanos spēkā.
Vai tikai politiķis – anesteziologs nebūs izmantojis kādas vielas dubultdevu, lai uz laiku iemidzinātu izpratni par demokrātiju? Teorija, ka ceturtdaļas viedokļa uzvara pār pārējām trim nav demokrātijas paraugs, varētu būt puslīdz pareiza. Pretēji ir, ja paskatāmies, kas notiek reālajā dzīvē. Saeimā ir simts tautas priekšstāvju, bet lēmuma pieņemšanai pietiek ar 51 balsi. Bet! Cik vēl nesen kāda gan patiesā, gan mājas arestā laiku pavadījusi amatpersona publiski paziņoja – ja es nebūtu piekritis, konkrēta persona par Valsts prezidenti nebūtu ievēlēta. Vai tā būtu sakritība, ka pirms vairākiem gadiem, vēl neizbaudījis rokudzelžu saltumu, šis vīrs neoficiāli nekavējās palepoties, cik Saeimā sēdētāju ir viņa varā? Vai – ka Saeimā ne reizi vien pieņemti ar šo pašu odiozo darboni saistītām firmām uzkrītoši labvēlīgi lēmumi. Vai ir kaut mazākais pamats domāt, ka viena gana ietekmīga persona vai grupa zoodārza apmeklētāju nemēdz lemt pussimta priekšstāvju vietā? Ko vēl runāt par to, ka biezā aizdomu miglā tīto personu paša spīkera pārstāvētā partija pamanās bīdīt uz premjera posteni vai ka ar to cieši saistīti politikāņi gatavi atklāti, sarunvalodā sakot, “krāmēt virsū” jebkuram likumam no jebkāda augstuma.
Šāds ņaudiens par antidemokrātiskumu vairāk atgādina knapu vaidu tās politiskās elites vārdā, kurai vara draud izslīdēt no taukajām roķelēm kā noķēzīts koks. Un ar šādiem darboņiem saistīts likumdevēju vadonis ir pēdējais, kurš vispār drīkstētu runāt par demokrātiju.
