Lielā diena Latvijas reālpolitikai pienākusi gluži nemanot.
Lielā diena Latvijas reālpolitikai pienākusi gluži nemanot. Novembra beigas vairāk nekā pēdējā pusgada garumā tieši Latvijas kontekstā saistītas ar teju vai mazās dievzemītes zvaigžņu stundu, proti, kārtējo birokrātu salidojumu, ko dēvē par NATO valstu galotņu sammitu, kura laikā Rīgu apmeklē pasaules dižākie valstsvīri, bet Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kā jau tas spilgtai namamātei pieklājas, atrodoties lejupceļā pa kāpnēm no sava otra pilnvaru termiņa valsts reprezentatīvās līderes godā, diženajiem viesiem steidz lepni izrādīt vismaz ar neapbruņotu aci skatāmo kontrastu no tā, kas šeit valdīja pirms piecpadsmit gadiem, kad haosa smacētā valsts un tās galvenā lielpilsēta nevarēja pretendēt pat ne uz biklu piemešanos uz ļodzīga ķeblīša lielo vīru apspriežu telpas kaktā, kur nu vēl sapņot par atrašanos pie viena galda ar alianses valstu vadītājiem. Toties tagad mazā valstiņa spējusi palēkties augstāk par savu sēžamvietu, sasitot krājkasīti un no ietaupījumiem nebaltām dienām atskaitot pārdesmit miljonus, lai sēdinātu goda vietā militāro birokrātu alianses krējumu, no kura zināmai daļai par šādas valsts atrašanās vietu toreiz labākajā gadījumā bija miglaina nojausma.
Iedzīvotājiem šis pasākums, protams, saistās vien ar ne pārāk labām, pusotru gadu nesvaigām atmiņām par “izmirušo Rīgu”, par kādu, gaidot vizītē galveno Irākas kara lielpavēlnieku un Baltā nama saimnieku Džordžu Bušu, Latvijas galvaspilsētu padarīja drošības dienesti. Arī pirms sammita jau agrā pirmdienas rītā uz autoceļiem, kas ved galvaspilsētā, ceļu policistu atstarojošās vestes un operatīvo automašīnu iedegtās bākugunis atgādināja modernus Tuvo Austrumu kontrolposteņu atdarinājumus, tomēr, iespējams, lauvas tiesa no drošības pasākumu imitācijas programmas bija atstrādāta jau svētdien, rīkojot masveidīgu visu iebraucošo automašīnu pārmeklēšanu. Vēl pirms tam papildu drūmumu un svarīguma efektu piešķīra virs Rīgas riņķojošie militārie helikopteri.
Latvijā ierasts novērot divas galējības – vai nu drošības pasākumi nav manāmi vispār, vai arī tie atgādina vājprāta kalngalu. Aizvadītā gada Jāņos izbazūnētais pastiprinātais režīms, spriežot pēc galvaspilsētas šķērsošanas pārdesmit kilometru garumā, izpaudās dienesta automašīnā guļošas ceļa policijas patruļas veidolā, savukārt NATO drakonisko drošības pasākumu īstenotāji gan līdz privilēģijai sapņot miegā ar šaujamo pie jostas vēl nav nolaidušies, aktīvi liekot vietējiem mest ievērojamus lokus ap ikdienā ierastajiem maršrutiem, ko okupējuši automātisti un pa kādam bruņutransportierim.
Lielo notikumu un augsto viesu klātbūtni jau dienu pirms sammita sākuma paguva izmantot Latvijas augstākās amatpersonas. Latvijas prezidente tikās ar Ņujorkas kā “pasaules drošākās metropoles” izveidotāju, minētās pilsētas bijušo un jau leģendāro mēru Rūdolfu Džuliani, kā arī kopā ar NATO ģenerālsekretāru Jāpu de Hopu Shēferu aplūkoja kārtējo inovāciju lidojošo nāves mašīnu jomā, pēdējam iepriecinot jeņķu aviobūves gigantu “Boeing”, solot tuvākajos gados veikt miljardus vērtu pasūtījumu alianses vajadzībām, bet premjers Aigars Kalvītis sarunās ar ASV senatoru Ričardu Lugaru neveiksmīgi centās gūt kaut neskaidru norādi par bezvīzu režīma ieviešanu starp abām valstīm jau tuvākajā nākotnē.
Savukārt iedzīvotājiem atliek tikai sakost zobus un Latvijas vārdā samierināties ar sarkanās zonas un drošībnieku radīto diskomfortu, bet uzņēmumiem būs jāpiecieš svinīgā pasākuma dēļ radušies zaudējumi kā simboliska nodeva tam, lai Rīga pāris dienu nevarētu sūdzēties par uzmanības trūkumu, bet labumu pārbarotie pasaules politiskie dūži justos drošāki par savām kailajām dzīvībām. Vēl tikai pavisam nedaudz, un Rīgas komandantstunda ar nebeidzamajām sirēnām būs galā.
