Normatīvo aktu prasības vai instrukcijas vēl negarantē līdzdalību. Līdzdalības kultūra jāmācās abām pusēm – lēmumu pieņēmējiem un sabiedrībai, kas izsaka savu viedokli.
Normatīvo aktu prasības vai instrukcijas vēl negarantē līdzdalību. Līdzdalības kultūra jāmācās abām pusēm – lēmumu pieņēmējiem un sabiedrībai, kas izsaka savu viedokli. Nevar noliegt, ka līdzdalības iespēju kļūst vairāk. Līdz ar Orhusas konvencijas (pieņemta 1998. gadā un stājās spēkā 2002. gadā) pieņemšanu un tās ieviešanu vides joma praktiski bijusi pirmā, kur sabiedrība tiek iesaistīta lēmumu pieņemšanā par projektiem, kuru īstenošana var radīt būtisku ietekmi uz vidi. ANO Eiropas Ekonomikas komisijas konvencija (Orhusas konvencija) garantē pieeju vides informācijai, sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā, kā arī tiesības vērsties tiesu iestādēs par vides jautājumiem. Konvencijas prasības iestrādātas arī nacionālajā likumdošanā.
Raugoties Latvijas mērogā, jāsaka atzinīgi vārdi par ietekmes uz vidi novērtējuma procesu, sabiedrības iespējām paust savu viedokli, par dažādu lēmumu publicēšanu, kā arī to apstrīdēšanas iespējām. Taču iespējas nu ir tik daudzveidīgas, ka tās izmantot kļūst apgrūtinoši un, analizējot visus pieņemtos lēmumus, prasa birokrātiska pedantisma pieeju. Turklāt nav viegli saprast, kurā brīdī sabiedrības viedoklim tiešām var būt ietekme un kur tas ir tikai protokolam nepieciešamā formalitāte. Situācijās, kad līdzdalība izpaužas kā vēršanās pret kādu priekšlikumu, iedzīvotājiem un nevalstiskajām organizācijām ir grūti pieņemt, ka sabiedrības viedoklim ir tikai ieteikuma raksturs. Sabiedrības pateiktais “nē” reti bijis izšķirošs, jo svarīgāku nozīmi svaru kausos ieņem procedūras, nevis pats viedoklis.
Rodas iespaids, ka, augot procedūru skaitam, palielinās arī iespējas tās apiet. Aizbildinoties ar formalitātēm, attiecīgās institūcijas novilcina rīcību, argumentējot, ka no nevalstiskajām organizācijām saņemtais iesniegums nav noformēts, kā nākas, vai nav norādīts, kas tieši tiek pārsūdzēts. Īpaši raksturīgi tas ir situācijā, kad lēmums politisku vai citu interešu dēļ jau pieņemts, bet tas nesaskan ar sabiedrības viedokli. Tādēļ līdzdalības iespējas vēl negarantē labāku vai citādu rezultātu, jo nevalstisko organizāciju hobijs nav katru dienu pārbaudīt visu iespējamo institūciju mājas lapas, mēģinot identificēt, kādi lēmumi pieņemti, un izvērtēt to apstrīdēšanas nepieciešamību.
Sabiedrība mūsdienās pretstatā atmodas laika sākumam ir grūtāk iekustināma. Iespējams, tādēļ, ka daudz laika pavadīts personīgās labklājības celšanai, maz to atvēlot ar sabiedrību saistītu jautājumu risināšanai. Turklāt, neskatoties uz informācijas aizvien augošo apjomu, tās pieejamība nav tik vienkārša, kā varētu šķist. Dzīvojot globālajā ciematā un aizvien augot dzīves tempam, savu viedokli un attieksmi iedzīvotāji lielākoties formulē caur pastarpinātu informāciju, kas jau tikusi modificēta atkarībā no tās sniedzēja nolūkiem.
Sabiedrības līdzdalībai kļūstot niansētākai, nevalstiskās organizācijas Latvijā veiksmīgi sākušas izmantot lēmumu pārsūdzības iespējas administratīvā un konstitucionālā procesa ietvaros, lai nepieļautu vides kvalitātes degradēšanu un veicinātu vides un sabiedrības kopējo interešu aizstāvību. Vides nevalstiskās organizācijas (NVO) ne vienu reizi vien arī paudušas apņēmību vērsties Eiropas Komisijā vai citās starptautiskās institūcijās, jo Latvija nenodrošina direktīvu vai starptautisko konvenciju prasību ieviešanu. Pārkāpumi konstatēti gan attiecībā uz gaisa kvalitātes vai pieļaujamā trokšņa normatīvu pārsniegšanu, projektu un plānošanas dokumentu ietekmes uz vidi izvērtēšanu vai nepietiekamu aizsardzības nodrošināšanu aizsargājamiem biotopiem.
Savukārt valsts institūciju pārstāvji un politiķi līdz šim mēģinājuši NVO pārliecināt, ka viss ir kārtībā un neatbilstības ir tikai formāla Eiropas ierēdņu piekasīšanās. Politiķi arī netieši apelējuši pie nacionālā pašlepnuma, norādot, ka sūdzēties ārvalstu institūcijām par Latvijas it kā iekšējām lietām nozīmētu nodarīt nepamatoti lielu kaitējumu valsts tēlam. Tomēr situācijā, kad nacionālās likumdošanas un ES direktīvu, kā arī starptautisko konvenciju prasību ievērošana joprojām tiek pakārtota politiskām vai īstermiņa ekonomiskām interesēm, NVO ir gatavas izmantot arī starptautisko institūciju dotās sūdzību iesniegšanas iespējas.
Normatīvo aktu prasības vai instrukcijas vēl pašas par sevi negarantē līdzdalību. Līdzdalība – tas ir abpusējs process, kurā jāiesaistās un jābūt vēlmei iesaistīties abām pusēm. Līdzdalības pievienotā vērtība izpaužas tieši diskusiju procesā. Neapšaubāmi daudz vieglāk ir paust viedokli pret kaut ko, nevis cīnīties par kādu ideju. Tādēļ līdzdalības kultūra jāmācās abām pusēm – lēmumu pieņēmējiem un sabiedrībai, kas izsaka savu viedokli.
Saīsināti no www.politika.lv
