Turpinot reģiona uzņēmēju zinību dienas tēmu par darbinieku tālākizglītības vadību un praksi vietējos uzņēmumos, diskusijā ar uzņēmējiem tiek uzsvērta vajadzību noteikšana, šīs jomas budžeta plānošana un mērķtiecīga izlietošana.
Turpinot reģiona uzņēmēju zinību dienas tēmu par darbinieku tālākizglītības vadību un praksi vietējos uzņēmumos, diskusijā ar uzņēmējiem tiek uzsvērta vajadzību noteikšana, šīs jomas budžeta plānošana un mērķtiecīga izlietošana.
Uzņēmumi katru gadu plāno savus izdevumus un ieņēmumus. Plānojot budžetu, būtu jāparedz nauda arī personāla attīstībai, taču vairums pēc inerces šo izmaksu posteni atstāj uz gada beigām – ja līdzekļi paliek pāri, decembra pēdējās nedēļās sarīko kādus mācību kursus.
Nauda jātērē atbilstoši vajadzībām
Pēdējos gados situācija gan pamazām mainās, uzņēmēji rūpīgāk pievēršas darbinieku izglītošanai, vairāk plāno līdzekļus. Tomēr tikai puse norādījuši, ka plāno mācību budžetu, daļa no atbildes izvairījušies. Plānošana vairāk raksturīga lielajiem uzņēmumiem, kas citādi nemaz nevar. Gandrīz 80 procentu no tiem, kas plāno, izglītošanai atvēl ne vairāk kā piecus procentus no vidējā apgrozījuma. Pārējiem finanses mācībām svārstās 5 – 10 procentu robežās.
Ne mazāk būtiska ir mācību budžeta izlietošana, pēc kāda principa izvēlas, kurus darbiniekus un par kādiem jautājumiem izglītot. Liela daļa iet vienkāršāko ceļu – izliek piedāvājumu apmeklēt kursus, lai cilvēki nāk ar savu iniciatīvu. Tāpēc bieži novērotas situācijas, ka darbinieki apmeklē franču valodas, pat floristikas un rokdarbu kursus, kas nekādi nav saistīti ar ikdienas pienākumiem.
Tas tikai liecina, ka nauda iztērēta, neparedzot puslīdz precīzas vajadzības. Tās var noteikt gan individuālās pārrunās ar darbiniekiem un viņu tiešajiem vadītājiem, gan no attiecīgās nodaļas un uzņēmuma biznesa plāniem. Proti, no vienas puses, vērtējot darbinieka individuālās izaugsmes vajadzības, no otras – uzņēmuma vajadzības pret darbinieka sniegumu. Tā nosakāms mērķis, kas jāsasniedz, mācot darbinieku. Tas atvieglo piemērotu kursu, pasniedzēju, norises vietas un valodas izvēli, dod pamatu kursu efektivitātes novērtējumam.
Jelgavas uzņēmēji ar konsultantiem nav īsti gatavi runāt par mācību budžeta plānošanu un izlietojumu. Piemēram, SIA “Signum” atzīst, ka ir speciālisti, bez kuru izglītošanas nevar iztikt, bet kopumā procesu vērtē darbu gaitā.
Ideālākais – katra attīstības karte
Ikdienā situācijas ir dažādas. Reizēm vieni un tie paši darbinieki apmeklē kursus gandrīz katru dienu, savukārt citi pat vajadzības gadījumā uz tiem netiek. Protams, visu izšķir cilvēks, kas pieņem lēmumu par mācībām, – uzņēmējs, uzņēmuma vadītājs vai personāla vadītājs. Darbiniekam nav tik svarīgi, kurš to dara, bet gan – cik pamatots ir lēmums. Vieglāk ir uzņēmumos, kur mācības plāno katram gadam. Viss ir iepriekš zināms, un tas dod zināmu stabilitāti un pārliecību.
Uzņēmumi atzinuši, ka izmanto trīs tradicionālākos veidus, lai noteiktu, kurus darbiniekus izglītot. Proti, tas notiek, pamatojoties uz struktūrvienību vadītāju ieteikumiem, uz individuālām pārrunām ar strādājošajiem un pēc viņu iniciatīvas. Pēdējais kritērijs objektivitātes ziņā, pēc speciālistu domām, gan ir diskutējams. Savukārt prakse pretēji uzņēmēju paustajam liecina, ka uzņēmumos joprojām notiek maz pārrunu ar katru darbinieku. Protams, ideālā variantā ikvienam būtu nepieciešama attīstības plāna karte, taču tā ir retos gadījumos. Darba devēji centušies atbildēt tā, kā vajadzētu, būtu pareizāk, nevis atbilstoši situācijai, bet tas ir katra sirdsapziņas jautājums.
Vismazāko uzmanību uzņēmumos pievērš vidējā posma (struktūrvienību, nodaļu) vadītāju apmācībai. Savukārt vadības grupa – tikai mazliet vairāk nekā pārējie darbinieki. Uzņēmēju dati liecina, ka gadā papildu zināšanas iegūst vismaz puse no uzņēmuma darbiniekiem. Speciālisti tiecas domāt, ka drīzāk darba devēji atkal spieduši uz “pareizajām pogām”, nevis atspoguļojuši realitāti.
Aug efektivitātes vērtība
Ikdiena liecina, ka zināmas priekšrocības uz izglītošanos darbiniekam nodrošina ieņemamais amats, lai gan tā nevajadzētu būt. Ikdiena arī apliecinājusi, ka, piešķirot kāda mācību kursa apmeklējumu kā apbalvojumu par padarīto, nav pareizākā taktika. Šādās reizēs attieksme pret kursiem nereti ir virspusēja un pavirša. Šim secinājumam negribēja piekrist Jelgavas tipogrāfija. Uzņēmums pārliecinājies, ka pēc mācību brauciena uz Šveici, kas piešķirts kā apbalvojums, atgriezies cits darbinieks. Tas ļāvis apzināties savu nozīmību un turpmāk strādāt “vēl gudrāk”. Savukārt divi citi darbinieki pēc pieredzes apmaiņas brauciena Zviedrijā atzinuši, ka arī pie mums “viss notiek” un līmenis nemaz nav zems, bijušas lietas, ko varējuši iemācīt skandināviem.
Lielākoties mazie un vidējie uzņēmumi darbiniekus izvēlas sūtīt uz atklātajiem kursiem, ko apmeklē dažādu uzņēmumu pārstāvji. Tas galvenokārt tāpēc, ka šāda izvēle prasa mazāk darba no personāla vadītājiem. Taču arī šajā grupā pakāpeniski sāk novērtēt mācību efektivitāti – labāk izmantot retāk, bet precīzāk mērķētus kursus, nekā sūtīt uz vispārīgiem.
