Pagājusī nedēļas nogale dažās valstīs aizritējusi tiešu vai netiešu parlamenta vēlēšanu zīmē.
Pagājusī nedēļas nogale dažās valstīs aizritējusi tiešu vai netiešu parlamenta vēlēšanu zīmē. Ungārijā nemierus ar ievainotajiem un arestētajiem izraisījusi atklātībā nākusī informācija, kurā premjerministrs Ferencs Ģurčaņa atzīst, ka viņa Sociālistu partija melojusi par valsts budžetu, lai varētu uzvarēt aprīlī notikušajās vēlēšanās. Tagad Budapeštas ielās norisinās tūkstošgalvaina pūļa grautiņi: nodedzināta televīzijas studija un citas sabiedriskās ēkas, ievainoti protestētāji un viņu savaldītāji. Viss tikai tādēļ, lai kāds tiktu pie varas grožiem. Tajā brīdī acīmredzot labi šķita visi līdzekļi.
Citā valstī, Vācijā, Meklenburgas – Priekšpomerānijas zemē, gadu pēc tagadējās Vācijas kancleres Angelas Merkeles vadītās Kristīgo partiju savienības uzvaras federālā parlamenta vēlēšanās, viņas dzimtenē ievēlēti seši neonacistiskās Nacionāldemokrātiskās partijas deputāti. Protams, šajā gadījumā iemesls, kāpēc valdošās partijas saņēma šādu politisko pliķi, ir cits nekā Ungārijā. Tajā pašā laikā tie mudina aizdomāties, kas notiek, ja valdošās partijas netiek galā ar to, ko sasolījušas. Fakts, kam pašmāju Laimes lāča solītājiem Saeimas priekšvēlēšanu gaisotnē būtu jāpievērš gana redzīgs un vērtējošs skats. Pazīstot mūsu valsts iedzīvotāju vairuma mentalitāti, Ungārijas karstasinīgo protestētāju rīcība te nešķiet īpaši aktuāla. Tajā pašā laikā vēlētāju protesta balsojums, ievēlot parlamentā klaji ekstrēmistiski noskaņotus politiķus, var notikt. Protams, ne jau tie seši neonacistu pārstāvji noteiks toni Vācijas pavalsts parlamentā. Šis fakts var izrādīties sākuma posms garajā tālāko notikumu ķēdē. Tad gan maz kam viņi šķitīs tikai kā tāda nelāga vēstures līkloču cilpa un 7,3 procenti vēlētāju kā sīka un nenozīmīga vienība.
Trešā valsts, kurā šajās dienās noticis kardināls pavērsiens, atrodas tepat blakus. Laikam nebūs daudz tādu, kas Latvijā jau no padomju gadiem uz netālo kaimiņvalsti Zviedriju nelūkotos kā uz absolūtās laimes un nebeidzamas leiputrijas zemi. Tā daudziem bija un joprojām ir piemērs, kas uzskatāms kā teju vai tiešas kopēšanas cienīgs paraugs. Tiesa, zviedriem dzīve savā valstī dažbrīd nešķita nemaz tik salda. Neraugoties uz gana labajiem ekonomiskās attīstības rādītājiem, tur svētdien notikušajās parlamenta vēlēšanās gan ar nelielu pārsvaru – diviem procentiem – uzvaru guvusi par labējām uzskatīto partiju koalīcija. No daudzu desmitu gadu valdīšanas tika atstumta Sociāldemokrātu partija. Tās līderis un valsts premjerministrs Jērans Pēršons pirmdien iesniedza sava kabineta demisiju. Četru partiju centriski kreisā koalīcija, kas uzvarēja vēlēšanās, jau vienojusies par Fredrika Reinfelda izvirzīšanu premjera amatam. Vēlētājus, tostarp arī līdz šim sociāldemokrātu atbalstītājus, viņi “paņēma” ar solījumu samazināt nodokļus un ierobežot līdz šim pārāk devīgo labklājības valsti. Protams, patīkami, ka dzīvo zemē, kurā sociālā aizsardzība un vispārēja iedzīvotāju labklājība ir centrālā valsts politikas ass. Ja gribi padarīt visus vienādi laimīgus, jārēķinās, ka kāds vēlēsies uz kopīgā rēķina paņemt lielāku daļu. Tāda nu reiz ir tā cilvēka daba. Taču paaugstināt un paaugstināt strādājošo iemaksas nodokļu veidā, lai visus padarītu vienlīdz nodrošinātus, iespējams tikai līdz zināmai robežai. Arvien vairāk zviedru nopietnāk sāk apsvērt, vai līdz galam ir pārdomāta diezgan liberālā ekonomiskā un politiskā imigrācijas politika. Pagājušās nedēļas nogale pasaulē pašmāju politiķiem devusi gana informācijas nopietnām pārdomām.
