Definīcija varētu būt apmēram šāda: valsts investīcijas ir visu to pasākumu kopums, ko valsts iegulda savā un pašvaldību sektorā sev piederošā īpašuma saglabāšanai, uzlabošanai, jauna radīšanai vai pārveidošanai…
Definīcija varētu būt apmēram šāda: valsts investīcijas ir visu to pasākumu kopums, ko valsts iegulda savā un pašvaldību sektorā sev piederošā īpašuma saglabāšanai, uzlabošanai, jauna radīšanai vai pārveidošanai atbilstoši mūsdienu un nākotnes prasībām, kā rezultātā tiktu optimizēta vai arī no jauna radīta bāze valsts un pašvaldību sektora darbības uzlabošanai un privātā sektora motivēšanai attīstīt uzņēmējdarbību. Valsts investīciju programma (VIP) ir viena no Ekonomikas ministrijas pārraudzībā esošajām attīstības programmām, kas uzsākta 1994. gadā, investīcijām atvēlot 21 miljonu latu no 1995. gada pamatbudžeta, tai skaitā divus miljonus latu mērķa dotāciju pašvaldību investīcijām. Palūkosim, kā šī teorija pārtop praksē.
Finansējuma avoti, limiti, granti
Valsts dažādu projektu īstenošanai iedala finansu resursus no tādiem avotiem kā pamatbudžets, speciālie budžeti (piemēram, Vides aizsardzības fonds, Ostu fonds, Ceļu fonds), kā arī no aizņēmumiem. Valstij ir noteikti limiti, cik drīkst aizņemties.
Lielākie aizdevēji ir Pasaules Banka (PB), Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (ERAB) un pārējās bankas, kurās Latvija izdara aizņēmumus ar Valsts kases starpniecību. Arī šie kredītlīdzekļi tiek novirzīti projektu realizācijai. Tiem līdzi var nākt dotācijas jeb granti no donorvalstīm – līdzfinansējums dāvinājumu veidā atsevišķiem projektiem vai projektu grupām. Obligāta prasība projektu realizētājiem ir – projektos piedalīties arī ar savu naudu, parādot savu nolūku patiesumu, labo gribu un ieinteresētību projektu īstenošanā. Tātad VIP ir instruments, ar kura palīdzību valdības stratēģisko mērķu sasniegšanai veicamie pasākumi un attiecīgais finansējums tiek sakārtots prioritārā kārtībā trīs gadu periodam. VIP izstrādā Ekonomikas ministrija un apstiprina Ministru kabinets.
Kredītlimitus nosaka mūsu valsts stratēģiskie dokumenti, kā arī Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un mūsu valdības parakstīts memorands, kurā paredzēts, ka mūsu valstī būs stingra monetārā politika (tas nozīmē, ka Latvijas Banka regulēs mūsu komercbanku darbību Latvijā, veiks dažādu veidu naudas uzkrājumus) un fiskālā politika, ko nosaka valdība pēc Finansu ministrijas priekšlikumiem. Fiskālo politiku īsteno Finansu ministrija ar tādiem instrumentiem kā nodokļi (par tiem atbildīgs ir Valsts ieņēmumu dienests) un budžeta vadība (Valsts kases pārziņā).
Vēl jānoskaidro, kas ir donorvalstis. Lielajiem finansu magnātiem (Pasaules Banka, Ziemeļu banka, ERAB) dažādās valstīs līdzi darbojas dažādi attīstības fondi. Un šie fondi kopīgi ar noteiktu banku piešķir līdzekļus vai nu kā dāvinājumu, vai kā daļēju tehnisku palīdzību, vai kā kredītu uz atvieglotiem noteikumiem kādas programmas izpildei. Donorvalstis mīkstina aizdevumus.
Varētu šķist, ka donorvalstu rīcību motivē dīvains altruisms. Patiesībā nekāda altruisma nav. Piemēram, donorvalstis (attiecībā pret Latviju tās ir Somija, Zviedrija, Norvēģija, Dānija, beidzamajā laikā arī Vācija un Holande) ir ieinteresētas dāvināt naudu un sniegt tehnisko palīdzību, jo mums ir kopēji mērķi. Piemēram, Baltijas jūras vides problēmas. Tā kā rietumnieki pieraduši un arī turpmāk vēlas dzīvot sakārtotā vidē, viņi šim mērķim radījuši fondus, atvēlējuši zināmu daudzumu līdzekļu.
Zinot, ka Latvijai ar naudu ir trūcīgi, viņi iespēju robežās finansiāli atbalsta un atvieglo mūsu valstij kredītu ņemšanu, jo viņiem galu galā tiek garantija, ka vide tiks sakārtota atbilstoši viņu kritērijiem. Tātad donorvalstis faktiski naudu piešķir pašas savu iedzīvotāju labklājībai.
Un, protams, vēl ir arī dažādas Eiropas Savienības programmas (piemēram, ISPA, SAPARD) un kohēzijas fondi, kas arī paredz dotācijas vai dāvinājumus.
Vai SAPARD nauda ir dāvana
Sabiedrībā joprojām nav īstas skaidrības par SAPARD: cik lielā mērā šīs programmas ietvaros piešķirtie līdzekļi būs dāvinājums? Kāpēc vārds «dāvinājums» tomēr nenozīmē, ka naudiņa tiek iedota, lai darītu, ko grib, kāpēc vispirms jāieliek sava nauda un tikai pēc tam (varbūt) kaut ko atmaksās?
Līdzīgu dāvinājumu filosofija ir – ieinteresētība, lai viss, kas tiek darīts pie mums, notiktu rietumniekiem saprotamā veidā, atbilstoši ES standartiem un direktīvām. Tāpēc viņi ir ar mieru lielāko naudas daudzumu (70 līdz 85 % no projektu izmaksām) piešķirt, mums no savas naudiņas jāpieliek tikai no 15 līdz 30 %. Tā tas ir tāpēc, ka ES zina, cik ļoti nabadzīgi esam un cik mums ļoti daudz vajadzību. Tomēr līdzekļu piešķīrēji «par savu labo sirdi» grib būt pārliecināti, ka tik tiešām projektā paredzētais tiks arī izdarīts, ka naudiņa netiks tērēta citiem nolūkiem. Drošība tiek panākta ar priekšapmaksu, tā pierādot, ka (piemēram, zemnieks ) ir gan politiski izšķīries par attiecīgo projektu, gan finansiāli visu novirzījis noteiktā mērķa izpildei. Tikai tad, kad naudas devējs ir pārliecinājies, ka tiešām finanses tiks izlietotas viņu interesējošā nozarē un tieši viņam vēlamajā projektā, tad – jā, maciņš tiek atvērts.
Investē tautsaimniecības sektoros, nevis reģionos
Tagad palūkosimies, kā īsti ir ar investīcijām Zemgalē. Runājot par jebkuru reģionu, arī par Zemgali, saprotam teritoriālu vienību. Taču investīcijas valstī tiek plānotas un sadalītas nevis pēc teritorijas principiem, bet gan sektorāli. Tas nozīmē, ka valstij piederošie resursi tiek sadalīti atbilstoši valsts administratīvajai struktūrai: administratīvās vienības pie mums ir ministrijas un to pakļautībā esošas institūcijas. Katra ministrija pārrauga kādu noteiktu jomu vai sektoru. Piemēram, aizsardzību, ārlietas, zemkopību, labklājību, satiksmi, vidi… Ja kādai pašvaldības institūcijai rodas kāda vajadzība, jādodas uz attiecīgo ministriju Rīgā. Tur ik gadu tiek izskatīti visi pieteikumi un secīgi sakārtoti pēc noteiktiem kritērijiem: valsts investīciju programmas ir vidēju termiņu programmas, tas nozīmē, ka projekti un to finansēšanas resursi tiek plānoti trīs gadu griezumā. Saprotams, ka par primārām tiek atzītas nacionāla mēroga vajadzības, valsts nozīmes projekti. Tie iekļauti mūsu valsts nacionālajās programmās. Tādas ir katrā sektorā, un par šīm programmām ir atbildīga konkrēta amatpersona – attiecīgās nozares ministrs.
Ministri kopā ar ierēdņiem savā sektorā izvēlas prioritātes. Ja tās atbilst stratēģiski noteiktajām, tās tiek iekļautas saraksta sākumā. Ja pieteiktie projekti ir unikāli vai specifiski, nozīmīgi tikai kādai nelielai pašvaldībai, tad tādi vienkārši iegulst arhīvā un gaida labos laikus, kad reiz paši reģioni kļūs tiesīgi lemt.
Arī Zemgalē plānojamie projekti ar ministriju starpniecību sagulst investīciju programmā katrā konkrētā sektorā. Piemēram, Jelgavā ir aktuāli energoapgādes, siltumapgādes jautājumi (tātad piederīgi valsts enerģētiskajam sektoram), jaunais ūdensapgādes projekts, kam paredzēts ISPA līdzfinansējums (tas iegulstas vides un reģionālās attīstības sektorā). Projekti Zemgalē tiek realizēti, izmantojot finansējumu no diviem galvenajiem avotiem: pamatbudžeta dotācijām un kredītiem. Kredīti veido aptuveni 35 %, tikpat daudz līdzekļu paredzēts no pamatbudžeta, bet pārējos 30 % nosedz dažādi dāvinātāji, paši projektu realizētāji un speciālo budžetu (piemēram, Vides aizsardzības fonda) līdzekļi.
Kas maksā, tas pasūta mūziku…
Tieši vides sektors «apēd» pusi no visiem mūsu reģionā VIP paredzētajiem resursiem: Zemgalē investīciju aspektā prioritāra ir vide. Otra prioritāte (lai cik dīvaini tas dažiem varbūt varētu likties) ir izglītība (acīmredzot tā tas ir Pasaules Bankas izglītības projekta dēļ). Ja runā par tendencēm investēt Zemgalē kopumā, tām raksturīgs straujš pastiprinājums. 1997. gadā investīcijas bija mazāk par 1 miljonu latu no pamatbudžeta līdzekļiem, bet šogad jau – 3,4 miljoni latu. Katru gadu investīciju apjoms palielinās aptuveni par 1 miljonu latu. Taču šīs summas paredzētas tikai trīs četriem lieliem nacionāla līmeņa projektiem, nevis vietējiem, kas iedzīvotājiem, visam reģionam varbūt šķistu daudz svarīgāki un nepieciešamāki… Tā ka runa ir par valsts investīciju programmu un valsts resursiem, arī risināmām problēmām ir valstiski mērogi.
It kā jau taisnīgi: kas maksā, tas pasūta mūziku. Tomēr valsts budžetu veido mūsu pašu līdzekļi, kas tās kasē nonāk nodokļu maksājumu veidā. Tātad katram no mums arī būtu tiesības «pasūtīt mūziku» atbilstoši vajadzībām attiecīgajā reģionā, rajonā vai pagastā. Taču ir tā, ka visu nodokļu maksātāju nauda tiek sadalīta pa sektoriem atsevišķu vajadzību apmierināšanai. Kāda ir garantija, ka prioritātes tiek noteiktas maksimāli pārdomāti un objektīvi? Kas var apgalvot, ka netiek spēlēts pasjanss pie varas esošo partiju un to iecelto ministru starpā?
Mūsu jocīgajā valstī neviens neko simtprocentīgi garantēt neņemtos, tomēr attiecībā uz valsts investīcijām zināmu paļāvību vieš tas, ka VIP ir viena no vecākajām programmām (izveidota 1994. gadā), kas bāzēta uz noteiktiem pieņēmumiem, kritērijiem un nosacījumiem. Tas ir, izveidota stabila sistēma, kādā veidā projekti tiek iekļauti, kā vērtēti un apstiprināti finansēšanai. Pēdējais vārds pieder Ministru kabinetam, kas darbojas saskaņā ar deklarāciju un stratēģiskiem dokumentiem. Protams, neiztiek bez dažu jautājumu politizēšanas. (Piemēram, tīri politiski tika lemts, lai aizsardzības izdevumiem no valsts budžeta paredzētu finansējumu 2 % apmērā no iekšzemes kopprodukta. Tas ir politisks lēmums, šie 2 % varbūt tiek atņemti sabiedrībai daudz akūtāku jautājumu risināšanai.) Virs Ministru kabineta ir tikai Saeima, un 2001. gads būs pirmais gads, kad investīciju projekti tiks detalizēti atšifrēti un Saeima būs pēdējais etaps, institūcija, kas ienesīs savas politiskās korekcijas, atbalstot vai noraidot kādu projektu. Tātad ir pietiekami daudz filtru, kam vajadzētu nodrošināt godīgumu un objektivitāti investīciju programmas izstrādē un investīciju piešķiršanā.
Katrs projekts tiek izskatīts sešos aspektos: finansu, ekonomiskajā, sociālajā, institucionālajā, organizatoriskajā un komerciālajā.
Darbs ar projektiem ir ļoti augsta līmeņa prasme, sava veida ekonomikas augstākā pilotāža, jo, katru projektu izsijājot caur visu minēto vērtējumu filtriem, jāpierāda, ka projektā ieguldīt naudu ir valstij ekonomiski, sociāli vai komerciāli izdevīgi. Ministriju speciālisti ir labi apmācīti, kā vērtēt projektus, piemērojot visus šos filtrus, jo galvenais ir valsts intereses.
Bieži vien nozaru ministrijās un Ekonomikas ministrijā izstrādātā VIP netiek ņemta vērā, jo augstākajos līmeņos tiek noteiktas citas prioritātes. Tāda ir realitāte.
Burkāns ir. Vajadzīga pātaga
Valdība līdz pat šim laikam nevar īsti vienoties, vai Latvija ir viens reģions vai jārunā vismaz par pieciem reģioniem tajā, lai, piemēram, PHARE programmā paredzēto tehniskās palīdzības finansējumu sadalītu daudzmaz vienmērīgi pa visu valsti. Lai gan loģiski reģioniem vajadzētu būt. Citādi joprojām Rīga būs vienīgā, kur viss tiek nolemts, kurai viss tiek iedalīts un kur faktiski arī paliek viss finansējums…
Jālemj būtu pēc iespējas decentralizēti, pēc iespējas tuvāk vajadzību punktiem. Jo tur visskaidrāk var novērtēt vajadzības, arī naudu apsaimniekot uz vietas var vislietderīgāk, ar vismazāko «nobirumu». Investīcijām jānonāk tur, kur tās ir visvairāk nepieciešamas.
Patlaban Zemgalē galvenokārt tiek investēts enerģētikā un vides sakārtošanā. Tomēr visā valstī VIP apjoms attiecībā pret iekšzemes kopprodukta palielināšanos samazinās. Tāpēc naudiņas pietiek tikai lieliem, finansu ietilpīgiem projektiem – tādiem, kas nepieciešami Eiropas mēroga problēmu risināšanai.
VIP sastāv no divām daļām: investīcijām budžeta iestādēm (tas ir, sektorālajiem projektiem) un mērķdotācijām pašvaldībām. Trīs gadus izdevies saglabāt 10 miljonu līmeni pašvaldībām (neieskaitot Rīgu). Mērķdotācijas tiek novirzītas četriem sektoriem: enerģētikai (katlumāju un siltumtrašu nomaiņai, daļēji arī ēku siltināšanai); labklājībai (pansionātiem, veselības aprūpes iestādēm, kas atrodas uz pašvaldību pleciem); izglītībai un zinātnei (Pasaules Bankas skolu projektu ietvaros); satiksmes sektoram (ISPA finansējums).
Labklājībā visā Latvijā VIP ietvaros pavisam ir tikai četri projekti: Kuldīgas slimnīcas būvniecība, Daugavpils sociālās palīdzības komplekss, Cēsu sociālās palīdzības komplekss un Madonas slimnīca. Mazākiem pasākumiem nekāda dižā nauda vairs neatliek.
Satiksmē var nosaukt četrus projektus: Driksas un Lielupes tilti Jelgavā, šķērsojums (tilts) pāri Daugavai Rīgā un Liepājas maģistrālie pievadi.
Vides sektorā Zemgalē investīcijas paredzētas bīstamo atkritumu krātuvei Dobeles rajona Gardenē, kā arī Dobeles un Jelgavas ūdenssaimniecības attīstībai.
Tomēr vajadzību ir daudz, daudz vairāk.
Jo «zemāk» lūkojamies, jo prioritātes kļūst lokālākas. Tāpēc naudai vajadzētu būt sadalītai gan globālu problēmu, gan arī vietēju problēmu risināšanai. Taču valdības līmenī jau pusotru gadu nerod risinājumu koncepcija par to, cik mums būs reģionu, kā strādāsim ar ES pirmsstrukturālo fondu naudu. Nav skaidrības, kam šīs funkcijas tiks deleģētas. Nav atrisināts jautājums par institucionālo atbildību, funkciju sadalījumu starp institūcijām. Piemēram, Ekonomikas ministrijas konceptuālās nostādnes par VIP nevirzās uz priekšu, jo tajās paredzēts investīciju sadalījums pa tēmām, nevis pa sektoriem. Tas noņemtu ministrijām atbildību lemt par mazajiem projektiņiem, par vajadzībām pašvaldībās. Reģionos par to lemtu vai nu reģiona attīstības aģentūra, vai attiecīga pašvaldība. Jebkurā gadījumā tas jādara uz vietas, nevis Ministru kabinetā.
Kur šie labie nodomi iesprūduši? Kad kaut kas izkustēsies?
Izrādās, par īstu vietējo Gordija mezglu kļuvuši jautājumi un strīdi par to, kura ministrija būs atbildīga par darbu ar Eiropas Savienību un Eiropas naudu: vai tas būs Roberts Zīle vai Finansu ministrija, vai varbūt tā būs Vides ministrija, vai pat tiks dibināta pavisam jauna institūcija.
Par to, tāpat kā par PHARE līdzekļu sadalījuma jautājumiem, jāizšķiras vistuvākajā laikā, līdz šā gada beigām. Jo jau 2001. gadā Latvijā jāsāk darbs pie strukturālo fondu apguves: sāksies finansējums. Pretējā gadījumā paredzētā nauda vienkārši neienāks.
Tātad burkāns Latvijai priekšā piekārts. Vajadzīga – pātaga?
*
Raksta autors pateicas par sadarbību un atbalstu publikācijas sagatavošanā LR Ekonomikas ministrijas Investīciju departamenta direktorei Gaļinai Kaņejevai.
