Lai piemājas dārza vai mazdārziņa platību izmantotu pēc iespējas racionālāk, vispirms ir svarīgi noskaidrot, ko īsti, kādos apjomos un kādām vajadzībām vēlas audzēt.
Lai piemājas dārza vai mazdārziņa platību izmantotu pēc iespējas racionālāk, vispirms ir svarīgi noskaidrot, ko īsti, kādos apjomos un kādām vajadzībām vēlas audzēt.
Šajā stādīšanas rudenī «Ziņas» uzklausīja divu rajonā pazīstamu stādaudzētāju Imanta Parfenoviča no Zaļeniekiem un «Dimzu» stādaudzētavas vadītāja Gunta Vītoliņa domas par augļu kokiem un krūmiem, to šķirnēm, stādīšanas un audzēšanas īpatnībām.
Ābeles
Dārzkopis Jānis Rukšāns, savulaik piedāvādams augļu dārza variantus, nelielas četru piecu cilvēku ģimenes vajadzībām tika paredzējis piecas ābeles. Šobrīd iesaka izvēlēties pundura vai puspundura ābeles. Tās aizņem mazāk vietas: puspundura ābeles vienu no otras stāda četru metru attālumā, bet pundura šķirnes vēl par metru tuvāk.
Mazākā auguma ābeles ir arī labāk kopjamas, ērtāka ir augļu novākšana. Turklāt puspundura un pundura augļu kociņi sāk agrāk ražot.
Piecu kociņu gadījumā divas ābeles atvēlamas vasaras šķirnēm. Nevajadzētu atteikties no tradicionālā ‘Baltā dzidrā’. Kā otru varētu izvēlēties ‘Konfetnaja’, ‘Melba’ vai kādu citu.
Nepieciešama arī viena rudens šķirne un divas ziemas. Lielāka augļu dārza gadījumā palielināms rudens un ziemas šķirņu ābelīšu skaits, lai ir, ko paglabāt ziemas un pavasara mēnešiem. Līdz pat maijam piemērotos apstākļos iespējams uzglabāt ‘Telisāri’. Atzīstams ir ‘Starts’, ‘Iedzēnu ziemas’, taču šķirņu izvēle ir ļoti liela un izdarāma pašam dārza saimniekam.
Ģimenes ābeles
Šķirņu klāstu lieliski iespējams papildināt, ābeles vainagā potējot vairākas (trīs, četras, bet ne vairāk kā piecas) šķirnes. Šī darba veikšanai būtu pieaicināms speciālists. Arī stādaudzētavās var pasūtīt tā saucamās ģimenes ābeles ar noteiktu šķirņu klāstu. Kvantitatīvi puspundura un pundura ābeļu raža ir mazāka, bet tās kvalitāte labāka. Āboli ir līdzenāki un lielāki.
Bumbieres
Dārzā nepieciešamas arī vismaz trīs šķirņu bumbieres. Agrās ātrākai tikšanai pie augļiem, vidējās pārstrādei un ēšanai, vēlīnās uzglabāšanai. Pie vēlīnām šķirnēm pieder ‘Basu ziemas’, ‘Belorusskaja pozdņaja’, ‘Parīzes grāfiene’. ‘Grāfiene’ Latvijā nonākusi jau trīsdesmitajos gados, un tās augļi nogatavojas tikai martā, pirms tam ir cieti kā krams.
Ziemas bumbieru glabāšana ir visai vienkārša. Augļiem mitruma pietiek, un tos kastēs var glabāt arī istabā 10 15 grādu temperatūrā. Savukārt āboliem vēlams savs pagrabs, jo kopējā glabātuvē tie pieņem sakņu un zemes garšu. Ideāls variants nodrošināt cauri pagrabam renē tekošu ūdeni. Tad arī rudens ābolus var uzglabāt kā ziemas šķirnes. Augļi izvietojami seklās koka kastēs.
Plūmes
Plūmes nedrīkst stādīt vienu kociņu vienā, otru citā dārza malā. Tās stādāmas kopā, lai būtu iespējama savstarpēja apputeksnēšanās. Trīs četru šķirņu klāstā vieta atvēlama kādai agrākai šķirnei un apputeksnētājai. Grupiņā plūmes ir vieglāk novācamas un tiek panākta normāla ražošana. Arī aprikozes, kas apputeksnējas krusteniski, stādāmas grupiņā.
Ķirši
Ir skābo un saldo šķirņu ķirši un, vadoties no tā, dārzā atvēlama vieta vismaz diviem kociņiem. No skābajiem ķiršiem joprojām iecienītākais ir ‘Latvijas zemais’ jeb leišu ķirsis.
Savukārt saldo šķirņu pārbagātības apstākļos var vienīgi teikt, ka dzeltenos ķiršus putni neredz un līdz ar to nav jāraizējas par to pasargāšanu no apēšanas.
‘Tūbainie’ ķirši aug metru augstos vai nedaudz lielākos krūmos un izmantojami galvenokārt ēšanai, nevis pārstrādei. Taču tos nevajadzētu sajaukt ar ļoti līdzīgo ‘Ķīnas ķirsi’, kam ir ļoti niecīga raža. Atšķirt šos kociņus spēj vienīgi speciālists.
Upenes
Upeņu šķirnes izvēlas atkarībā no izmantošanas nolūkiem vai ogas domātas ēšanai, pārstrādei vai saldēšanai. Saldēšanai neder agrās un deserta šķirnes ar plānu miziņu.
Šobrīd topā turas vidēji agrā saldskābo upeņu šķirne ‘Zagadka’. Tā ir ļoti izturīga pret miltrasu, daļēji izturīga pret ērci. Krūms ir stāvs, tam nav nokareno zaru, ogai ir sausais atrāvums (lasot tās nešķīst) un lieliskas garšas īpašības. Ogas ir ļoti izlīdzinātas (80 procenti atzīstami par tirgus preci).
Piekrišana ir arī ‘Titānijai’. Šai šķirnei ir ļoti lielas ogas, taču trīs četros gados krūms izaug milzīgs un prasa lielu agrofonu. Arī garšas īpašības varētu vēlēties labākas. Taču tā ir katra gaumes lieta.
Upeņu krūmiem katru gadu izgriežama trešā daļa zaru, lai krūmu atjaunotu. Savukārt jāņogām krūms nomaināms četros gados katru gadu izgriežama ceturtā zaru daļa. To dara vēlu rudenī, ziemā vai ļoti agri pavasarī. Rezultātā krūmi mazāk slimo un tiek iegūtas lielākas ogas.
Jāņogas
Jāņogu izvēlē sava loma ir ogu krāsai, neatteiksimies audzēt arī gaišās ogas. Taču nekādā gadījumā nevajadzētu piemirst tumšsarkanās krāsas ogas, ko sauc par namamātes sapni. Šīm ogām ir arī tāda suga, kā zelta jāņoga. Sākumā tā bijusi kā dekoratīvs vai dzīvžoga krūms, kas pavasarī skaisti zied. Bet šobrīd ir izveidotas arī ēdamās šķirnes, piemēram, ‘Laila’ ar garenām ērkšķogu lieluma ogām. Garša ļoti interesanta, it kā apvieno upenes, vīnogas un ērkšķogas īpatnības. No viena krūma var novākt pāris spaiņus ogu. Turklāt tās ir ēdamas tad, kad citas dārza ogas jau beigušās augusta beigās, septembra sākumā. Arī zelta jāņogām zari ir jāizgriež, taču ļoti uzmanīgi, jo šī kultūra ražo tikai uz trešā gada dzinumiem. Tāpēc izgriežami tik tiešām vecie un nederīgie zari.
Citas ogas
Ērkšķogas šobrīd vēl pērkamas ārpus rajona robežām, jo pieprasījums pēc tām tikai nupat sāk rasties. «Dimzās» veikti pirmie izmēģinājumi ar štamba (augstcelma) ērkšķogām.
Kā stumbra veidotājs tiek izmantots zelta jāņogas meženis. Apmēram metra augstumā uz tā tiek uzacota vai uzpotēta ērkšķoga. Stādījums izskatās dekoratīvs un ir praktisks ērkšķogas ir vieglāk novācamas. Pagaidām varētu runāt par šādu stādu pasūtījumu.
Štamba kociņi, kas potēti uz pīlādža stumbra, ir arī aronijām. Iegūtās ogas ir saldākas par parastajām, bez sīvuma. Ir arī vairākas ēdamo pīlādžu šķirnes, kuru ogām ir samazināts rūgtums.
Dārzā noteikti nepieciešamas arī cidonijas un avenes. Vērtīgi ir arī neierastāku augu stādījumi. Mājas austrumu vai rietumu pusi varētu atvēlēt aktinīdijai. Tas ir vīteņaugs ar zaļi balti strīpotām, nelielām ogām, kas garšas ziņā neatšķiras no kivi. Jāteic, ka ķīnieši kivi izaudzējuši tieši no aktinīdijas.
Cita «opera» ir vīnogas. No valstī pieejamā ap 80 šķirņu klāsta 10 15 varētu būt tādas, kas nav jāsedz un ir aukstumizturīgas. Pie tām noteikti pieder visas Paula Sukatnieka šķirnes. Tās visas mīl saulīti un dienvidu pusi. Savukārt ziemeļu pusē pie mājas var iestādīt citronliānu, kas mīl ēnu. Tās sarkanās, mazās odziņas satur daudz vērtīgu bioloģiski aktīvo vielu un ir ļoti veselīgas. Vēl no ēdamajām kultūrām var minēt sausserdi, lielaugļu lazdu. Salaspilī un Baltezerā pieejami dārza zileņu, brūkleņu, dzērveņu, melleņu stādi.
Jāstāda!
Šobrīd ir īstākais visu augļu koku un krūmu stādīšanas laiks. Vienīgi par ķiršu stādiem nedrīkst aizmirst, ka tie zemē liekami ne vēlāk kā septembra beigās. Taču pirkt, pēc stādaudzētāju domām, vajag visus nepieciešamos stādus.
Tas tāpēc, ka pavasarī tiek tirgots tikai tas, kas rudenī palicis pāri, un pieprasītākās lietas vienkārši nevarēs dabūt.
Otrkārt, savlaicīgai stādu iegādei ir savas ērtības. Un, proti, augsne katrā vietā stādīšanai «nogatavojas» savā laikā. Stādus var iegādāties rudenī un uz ziemu pareizi pierakt. Augļu kociņi tā pārziemo ļoti labi. Turklāt atsevišķu sugu kociņi (mandeles, aprikozes, persiki), kas bargās ziemās tik tiešām var apsalt, pierakumā salu pārdzīvo daudz labāk.
Vienīgi ir jābaidās no pelēm un žurkām. Tās atbaidāmas ar ķīmiskiem preparātiem, tabletēm vai, piesedzot kociņa sakņu daļu ar egļu skujām.
Pierakšana
Kociņu pierok slīpi, ar saknēm uz ziemeļiem. Tas lai pasargātu stādu no apdegšanas ziemas un pavasara saulītē (uz dienvidiem vērstie zaru gali pasargā no vienas puses pārliekas sasilšanas). Pēc pierakšanas liela apliešana nav vajadzīga, jo augam nav jāiesakņojas, bet tikai jāpārziemo. Zeme nedaudz jāpieblietē, lai ap saknēm nebūtu gaisa spraugas.
Stādot augļu kokus, jārok kādu pusmetru dziļa bedre, lai būtu pietiekami vietas īsti satrūdējušu mēslu vai trūdzemes iestrādāšanai tās apakšā.
Tai virsū uzber parastās melnzemes kārtiņu (ap 5 cm), jo pārlieku treknā augsnē augs var neieaugt. Kad augs ticis cauri zemes kārtai pie mēslojuma, tas jau ir ieaudzis, spēcīgs un spējīgs izmantot mēslojumu. PH līmenim augsnē jābūt no 6,5 līdz 6,9.
Ja zeme ir par skābu, pievieno krītu vai kaļķi.
Lai kociņš iesakņotos
Pēc iestādīšanas stāds bagātīgi jāsalej. Ne jau tāpēc, ka augam trūkst ūdens. Labi aplejot, pie mazās saknītes klāt tiek pieskalotas augsnes daļiņas, kas aplīp riņķī, un līdz ar to augam ir vieglāk iesakņoties un pārdzīvot pārstādīšanas šoku. Pirmo gadu pēc pārstādīšanas kociņš stāv it kā uz vietas un nav ievērojams nekāds pieaugums.
Pirms stādīšanas augļu kociņiem un krūmiem vajag noraut visas lapas. Garos dzinumus vajag nogriezt, lai izveidotos samērīgas attiecības starp sakņu sistēmu un kociņa vainagu. Lai šo procedūru izdarītu pareizi, labāk to palūgt pašam stādu pārdevējam.
Plūmes un potētos kociņus nedrīkst iestādīt par dziļu. Ne velti ir teiciens, ka koku nekad nevar iestādīt par seklu, bet krūmu par dziļu. Tātad potējuma vieta jāatstāj virs zemes.
Visiem no tālākām zemēm nākušiem kociņiem jābaidās nevis no izsalšanas, bet sakņu kakla izsušanas. Ja iestādīts par dziļu, tam riņķī veidojas pelējums, un kociņš ir pagalam. Tad parasti domā, ka tas ir izsalis, lai gan īstenībā ir gluži citādi.
Lai zaķi nenāk
Vēlā rudenī augļu kociņi jānodrošina arī pret garaušu apciemojumiem. Dārzkopības veikalos nopērkama zaķu smēre. Pēc kārtīgas apstrādes kociņi vairs netiek ēsti, bet zobu ielaišana gan turpinās. Labāk kociņus notīt ar vecām avīzēm vai citiem papīriem, vai egļu skujām. Veikalos nopērkami rūpnieciska ražojuma plastmasas tīkli. Sevišķi jāparūpējas par ābelītēm, bumbierēm, arī dažām plūmju šķirnēm (‘Skoroplodnaja’) un ķiršiem.
