Ko jūs domātu par cilvēku, kas desmit sekunžu laikā vairākas reizes atkārtotu, ka viņam nav pieņemama šī sabiedrība, šī valsts, ka viņš nevēlas šeit dzīvot…
Ko jūs domātu par cilvēku, kas desmit sekunžu laikā vairākas reizes atkārtotu, ka viņam nav pieņemama šī sabiedrība, šī valsts, ka viņš nevēlas šeit dzīvot… Visdrīzāk jums rastos pārliecība, ka runātājs ienīst mītnes zemi un jau pako koferus, lai dotos prom. Arī es domātu to pašu. Jo ikviena normāli attīstīta cilvēka vārdos iekodēto signālu uztveršana ir vienāda. Ja būtu citādi, saziņa starp mums nebūtu iespējama. Kaut negatīvi un pozitīvi iekodēto zīmju daudzums ir milzīgs, emocionāli tos uztveram praktiski bez kļūdām. Tik tālu ievadam. Tagad par tēmu.
Pagājušajā nedēļā politiskā apvienība “Saskaņas centrs” (SC) Centrālajai vēlēšanu komisijai iesniedza savu kandidātu sarakstu. Atgādināšu, ka apvienību veido “Jaunais centrs” (vada kādreiz no Tautas saskaņas partijas izslēgtais Sergejs Dolgopolovs), Tautas saskaņas partija (vada Dolgopolova izslēgšanas ierosinātājs un pēc Jāņa Jurkāna pēkšņas aiziešanas par līderi kļuvušais Jānis Urbanovičs), Daugavpils pilsētas partija (vada bijušais ilggadējais Daugavpils mērs Aleksejs Vidavskis) un Latvijas Sociālistiskā partija (vada bijušais LKP sekretārs un ieslodzītais Alfrēds Rubiks). Šo solistu virsdiriģents ir gados jaunais, simpātiskais un perspektīvais Nils Ušakovs. Ar minēto kungu un biedru svētību tika radīts pašreizējam momentam domātais apvienības galvenais dokuments “4000 zīmju “Saskaņas centra” priekšvēlēšanu programma”. Publicējot to, minētie kungi un biedri nostājušies vilinošā pozā un sākuši uzrunāt potenciālos vēlētājus – krievus un, spriežot pēc vairākkārt publiski paustiem paziņojumiem, arī latviešus.
Programmas pirmajā sadaļā ir sešas rindkopas. Četras sākas ar vārdiem “Mums nav pieņemama sabiedrība, kur…”, “Mēs nevēlamies dzīvot valstī, kas…”, “Mums nav pieņemama valsts, ko…”, “Mums nav pieņemama valsts, kurā…”. Johaidī! Vai to rakstījuši tie, kas sludina, ka vēlas panākt saskaņu sabiedrībā, vai tie, kas dodas pa “bišu” iestaigāto taciņu, kas ved vienīgi pie tālākas sabiedrības sašķelšanas?! Lai mani vaino teikumu izraušanā no konteksta, nevēlēšanos iedziļināties programmas būtībā, tendenciozā interpretācijā utt., bet, kad iedomājos latviešus lasām citētās vietas, dzirdu, ka viņu uztveršanas mehānisms noraidoši noklikšķina. Jo latviešiem, kas balso “pret”, jau sen ir citi politiskie elki, bet tos, kas varētu balsot “par”, pievilināt ar skaidri pausto negatīvismu ir bezcerīgi.
Manuprāt, SC priekšvēlēšanu programmas rakstītāji pieļāvuši vairākas kļūdas. Pirmkārt, dokumentam nav adresāta. Ja jau ir vēlme balstīties uz Rietumu sociāldemokrātijas vērtībām (programmā tas trekni izcelts), jāvēršas pie sociāldemokrātu bāzi veidojošam grupām un jāuzrunā strādnieki, zemnieki un strādājošā inteliģence. Tas nav marksisms. Tā ir gadsimtiem slīpēta polittehnoloģijas klasika, kas pie mums joprojām nav apgūta.
Saskaņas sludinātājiem vajadzētu uzrunāt arī etniskas grupas. Teiksim, tā: “Latvijas krievi! Bla – bla – bla…” Tur varētu rakstīt visu, ko sirds vēlas, bet latviešiem domātajā sadaļā būtu jārunā konkrēti: “Latvieši! Mēs atzīstam valsts neatkarību un suverenitāti… (Un nekādu atrunu, jo nu jau 16 gadu tādi ir spēles noteikumi. Kas to nesaprot, tam politikā nav ko darīt.) Mēs atzīstam valsts simbolu – karoga, himnas, ģerboņa un valodas – svētumu un latviskuma primārumu šai zemē. Atbalstiet arī mūsu vēlmi padarīt šo zemi skaistāku, tautu pārticīgāku, valdību stabilāku. Kopējiem spēkiem… bla – bla – bla.” Ticiet man, šādu dokumentu izpētītu lielāka daļa abu alfabētu pratēju.
Bet tagad, lasot SC priekšvēlēšanu programmu, esmu spiests konstatēt, ka “saskanieši” līdz šim tā arī nav atskārtuši legālas partijas specifiku. Viņi to vien mācējuši, ka savākt 4000 zīmju vienā čupiņā, kuru vainago aicinājums “IZVĒLIES CITU LATVIJU!” (Tā programmā.) Nu nav un nebūs citas Latvijas! Var ievēlēt citu partijas priekšsēdi, citu Saeimu, citu prezidentu un pat mainīt iekārtu, bet nevar nomainīt zemi un tautu. (Gatavs saderēt uz pudeli, ka paši programmas rakstītāji bija ārkārtīgi gandarīti ar šo lieliem burtiem izcelto murgu.)
Nobeigumam. Kad vēl strādāju LSDSP birojā, dzirdēju tādas partijnieku atklāsmes: “Kam tās programmas ir vajadzīgas? Neviens jau tās nelasa!” Skaidrs, ka nelasa. Jo tās – un tā ir visu partiju problēma – nevis piedāvā jaunas idejas un mērķus, bet izrāda nievājošu attieksmi pret vēlētājiem.
Saīsināti no www.delfi.lv
