Šī nedēļa man bija īpaši gaiša un priecīga, tā kontrastē ar tumšo laiku, kas patlaban ir dabā.
Šī nedēļa man bija īpaši gaiša un priecīga, tā kontrastē ar tumšo laiku, kas patlaban ir dabā. Otrdien LLU Ekonomikas fakultātē tika sveikti nacionālās tautsaimniecības celmlauža Jāņa Bisenieka gara mantinieki – veiksmīgi uzņēmēji un sabiedriskie darbinieki, kas snieguši ievērojumu ieguldījumu novada attīstībā. Ļoti patīkami, ka šajā konkursā piedalījās četras mūsu skolas meitenes kā gara mantinieku pieteicējas. Viņas arī labi startēja, parādīja, ka pratušas likt lietā to, ko stundās esam mācījušies. Gara mantinieku paraugs rāda – lai ko sasniegtu, vajadzīgs milzīgs darbs. Turklāt nedrīkst domāt: “Beigšu skolu, tad sāksies īstā dzīve. Vai arī tā sāksies pēc augstskolas.” Nē, tā sākusies jau tagad. Skolēni, kas piedalās konkursos un dažādās citās ārpusskolas aktivitātes, to saprot labāk un ātrāk. Tikai tā jaunietis var secināt, vai no viņa iznākts uzņēmējs vai augsti novērtēts inženieris, finansists, vai arī būs iespējas gūt sekmes kādā citā jomā. Man tāda izšķiršanās, ko īsti vajadzētu darīt, bija deviņdesmito gadu sākumā. Tolaik, būdama ģeogrāfijas skolotāja, sāku mācīt ekonomikas biznesa pamatus. Pilnveidojot zināšanas ekonomikā, esmu piedalījusies dažādos kursos, tostarp arī ASV Nacionālās ekonomikas izglītības centra (NCEE) organizētajos. Tā pirms trim gadiem nokļuvu pieredzes braucienā Arkanzasas štatā Ņujorkā un Vašingtonā. Veidojās personīgi kontakti, un trešdien amerikāņu kolēģi no Arkanzasas, kuru atklātajās stundās esmu piedalījusies, ieradās Jelgavā. Pirms tam bija liels uztraukums, taču galu galā viss sanāca sirsnīgi un labi. Amerikāņus pārsteidz mūsu skolēnu darbīgums, veidojot biznesa plānus, mācību firmas, kas Spīdolas ģimnāzijā gatavojas Ziemassvētku tirdziņam. Viesi bija pārsteigti arī par “Jundā” redzēto. Piemēram, lai Amerikā vecāki varētu palaist bērnu mācīties dziedāt, muzicēt, viņiem būtu jātērē liela nauda, taču pie mums tas iespējams, var teikt, katram.
Trešdiena bija nozīmīga ar konkursa “Gada skolēns ekonomikā” uzvarētāju sumināšanu Rīgā. Uz šo sarīkojumu ieradās gan premjerministrs, gan izglītības ministre, es šoreiz netiku. Tur sveica mūsu absolventi Ievu Zemzari, kas 2005./2006. mācību gadā atzīta par vienu no pieciem labākajiem ekonomikas skolēniem valstī. Viņa ir centīga, zinoša, aktīva, tagad studē Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātes pirmajā kursā. Jācer, ka jaunietes biznesa plāns ģimenes atpūtas kompleksam Ēdolē, kas ieguva trešo vietu valstī, jau sāk īstenoties.
Valdība runā par septiņiem “treknajiem gadiem”. Neredzu iemeslu, kā mēs tā – viens divi – varētu sākt dzīvot labāk. Var gan domāt, ka pie varas esošajiem būs krietni labāk. Kādu algu gribēs, par tādu arī nobalsos. Tomēr jaunajiem tagad ir iespēju laiks, ko nedrīkst laist garām. Priecājos arī par savu māti, kas dzīvo Saulkrastos un ir pensionāre. Viņai gan nav nekāda lielā pensija, un tomēr spēj apmeklēt teātra izrādes, koncertus, sabiedriskos pasākumus un pat reizi nedēļā kopā ar saviem vienaudžiem braukt uz Krimuldu peldēties baseinā. Galvenais ir nepalikt malā.
