«Nelaimes uz ūdens visbiežāk notiek ar tiem, kuri māk «kaut ko». Īsti peldētāji nezināmās vietās īpaši nelien un ar savu prasmi nedižojas,» spriež Jelgavas Specializētās peldēšanas skolas direktore, savulaik daudzkārtēja Latvijas čempione Zelma Ozoliņa.
“Nelaimes uz ūdens visbiežāk notiek ar tiem, kuri māk “kaut ko”. Īsti peldētāji nezināmās vietās īpaši nelien un ar savu prasmi nedižojas,” spriež Jelgavas Specializētās peldēšanas skolas direktore, savulaik daudzkārtēja Latvijas čempione Zelma Ozoliņa. Protams, ne katram ir dotības un griba kļūt par šīs jomas sportistu, taču pareizi apgūta peldētprasme, pēc Z.Ozoliņas domām, ir visai dzīvei vērtīgs ieguvums ikvienam. Jelgavā ir unikāla iespēja šīs iemaņas iegūt profesionālu speciālistu – treneru vadībā.
Piecos gados, kopš par pašvaldības naudu mūsu pilsētā tiek organizēta peldētapmācība vispārizglītojošo skolu otro klašu skolēniem, ap 2000 mazo jelgavnieku ieguvuši sapratni, ka ūdens ir draudzīgs, ja proti tajā pareizi uzvesties, kustēties un elpot. “Tas ir peldētapmācībai labākais vecums. Bērnudārza baseinā mazulis var norūdīties, iegūt drosmi likt galvu ūdenī, bet peldēt, manuprāt, jāmācās nedaudz dziļākā. Neapgalvošu, ka visi, kas apmeklēja nodarbības, arī iemācījās peldēt, jo 14 stundu salīdzinoši nav daudz, taču pārliecinoši lielākā daļa pelnīti saņēma apliecības ar ierakstu “Protu peldēt”,” teic JSPS direktore.
Svarīga vecāku pozitīva attieksme
“Pēdējā laikā cilvēki arvien augstāk vērtē zināšanu nozīmi, mācās angļu valodas kursos, maksā par privātstundām matemātikā, taču ne mazāk vērtīgi būtu papildināt arī peldēšanas iemaņas,” pārliecināta Z.Ozoliņa. Pašvaldība otrklasniekiem apmaksā noteiktu nodarbību skaitu, taču ne visi bērni mācīto apgūst vienlīdz ātri. Dažam līdz pārliecībai vajadzētu kopā ar treneri vēl kaut pāris stundu, un šādos brīžos esot skumji just vecāku vienaldzību vai dzirdēt atrunas, ka tālāko jau kaut kā paši…
“Vecāki, kas nav šā sporta profesionāļi, var iemācīt bērnu nebaidīties no ūdens un varbūt arī “suņu stilā” pārvietoties, taču pareizas prasmes, kas padara peldēšanu par drošu vaļasprieku un sniedz īstu baudu, var iemācīt tikai speciālists,” tāda ir Z.Ozoliņas treneres pieredze.
Grūtāk esot mācīt bailīgos, bet baiļu iemesls, kā bieži vien noskaidrojies, arī saistīts ar vecāku rīcību un izturēšanos, bērnam atrodoties ūdenī. “Gadās, ka arī nodarbību laikā no tribīnēm atskan satraukti mammu saucieni, kas nu nekādi nenāk procesam par labu.”
Stils atbilstoši raksturam un apstākļiem
Peldēšanā nederēs folklorizētais reklāmsauklis, ka “stilam nav nozīmes”. Gluži otrādi – arī relaksācijā un atpūtā uz ūdens īstu gandarījumu sniegs tikai pareizi izpildīts kāds no četriem tradicionāli sacensību distancēs redzamajiem veidiem.
Pirmo iemaņu apgūšana parasti sākas ar peldēšanu uz muguras. “Seja ir virs ūdens, vari elpot gaisā un izjust, ka ūdens tevi tur,” Z.Ozoliņa no treneres pieredzes atklāj, ka sievietes ķermeņa konstrukcija ļauj gulēt uz ūdens bez mazākās kustības, tikai jābūt pilnībā atbrīvotai, bez saspringuma. Kad ielāgoti citi stili, peldēšanu uz muguras var izmantot atelpai vai vienkārši atpūtai.
Nākamais apmācības procesā ir brīvais stils jeb tautā sauktais krauls. Šī peldēšanas veida galvenais trumpis – ātrums. Protams, ar nosacījumu, ka roku un kāju kustības ir saskaņotas, izelpa notiek ūdenī. “Turot galvu izceltu uz priekšu vai grozot no vienas puses uz otru, ķermenis ir saspringts, un tāds peldētājs ātri piekūst,” skaidro trenere.
Grūtāks apmācībā šķiet brass, taču, reiz apgūts, tas, pēc viņas vērtējuma, ir visdemokrātiskākais. Redzi, kas apkārt, vari ar blakuspeldētāju sarunāties – šāds stils patīkot sievietēm un viņas arī biežāk to izvēlas visam mūžam.
Lielāku fizisko piepūli prasa tauriņstils jeb delfīns, tāpēc tajā pārsvarā savu varēšanu rāda spēkpilni vīrieši. “Jaunais cilvēks var nodemonstrēt, ka ir mācījies peldēt un prot arī šādi to darīt,” Z.Ozoliņa delfīnu ar smaidu raksturo kā stilu “priekš izrādīšanās”.
Pieaugušam – grūtāk, bet iespējami
Bērni speciālista vadībā peldēt iemācās ātri un labprāt. Grūtāk, tomēr iespējami, šīs iemaņas apgūt arī pieaugušā vecumā. “Visbiežāk tieši psiholoģiskas dabas problēmas ir iemesls, ja cilvēks nav iemācījies turēties uz ūdens. Varbūt viņš bērnībā jokojot iegremdēts un nobijies, varbūt ar varu spiests mācīties,” Z.Ozoliņa par nosodāmu aplamību uzskata dažkārt popularizēto “iemešanu ūdenī, lai ķepurojas”.
Mazuļu radināšanai pie ūdens, viņasprāt, vispiemērotākie ir piepūšamie uzroči. Drošākā vieta – ezers ar pakāpenisku dziļuma maiņu. Labvēlīgākie apstākļi – vecāku iedrošinoša klātbūtne. Bet pareizai peldēt mācēšanai tomēr būs vajadzīgs speciālista padoms.
