Jelgavā. Kā vēsta Kalna Būriņu saimnieks Imants Freidenfelds, sestdien pulksten 16.30 gaidāms dzejas un folkmūzikas sarīkojums.
Jelgavā
• Kā vēsta Kalna Būriņu saimnieks Imants Freidenfelds, sestdien pulksten 16.30 gaidāms dzejas un folkmūzikas sarīkojums. Savus darbus solījusies lasīt Zane Daugule un citi Rīgas Jauno dzejnieku apvienības biedri.
Rīgā
• Līdz 30. jūlijam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā Torņa ielā 1 skatāma laikmetīgās mākslas izstāde “Manā mežā nav neviens” – 20. gadsimta astoņdesmito gadu Latvijas multimediālās mākslas un mūzikas pioniera Hardija Lediņa darbi, kurus mākslinieks radījis kopā ar “Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcu” (“NSRD”) un citiem draugiem. Te ir gan jau savulaik demonstrēti, gan mazāk zināmi Hardija Lediņa un “NSRD” videodarbi no astoņdesmitajiem gadiem un deviņdesmito sākuma – “Cilvēks dzīvojamā vidē”, “Aisberga ilgas/vulkāna sapņi”, “Dr.Enesera binokulāro deju kursi”, “Trīs brāļi”, Mākslas dienu noslēguma performance bijušajā Japānas vēstniecības garāžā, “Parīzes binokulārā deja”, “Gājiens uz Bolderāju”, “Māja” un “Atvadas no impērijas”. Eksponēta arī fotodokumentācija, priekšmeti un instalācijas no Hardija Lediņa un “NSRD” performancēm. Kā raksta mākslas zinātniece Ieva Astahovska, Hardijs Lediņš (1955 – 2004) bija viena no leģendārākajām personībām Latvijas multimediālās mākslas jomā. Viņa radošie eksperimenti sākās septiņdesmitajos gados mūzikā un “samizdata” literatūrā. Interese par pasaules avangarda mūziku bija impulss viņa organizētajām pirmajām diskotēkām Rīgā. Hardija Lediņa dibinātajā skaņu studijā “Seque” notika eksperimentālās mūzikas ieraksti (“Tiny Crabs of Deep Waters”, “Lambs in City Landscape” un citi). Astoņdesmito gadu sākumā Hardija Lediņa intereses paplašinājās arī vizuālās mākslas jomā, un viņš kopā ar Juri Boiko izveidoja “Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcu”, kurā kopā ar dažādiem māksliniekiem, arhitektiem, mūziķiem, modes dizaineriem, aktieriem veidoja performances, akcijas, videoinstalācijas, sacerēja mūziku un dziesmu tekstus. Spilgtākās “NSRD” akcijas bija ikgadējie ceļojumi – gājieni uz Bolderāju, izstāde “Vējš vītolos” Rīgā, performance “Dr.Enesera binokulāro deju kursi” Latvijas Nacionālajā botāniskajā dārzā Salaspilī, akcijas “Pavasara tecīla”, “Aptuvenās mākslas izstādes”, “Starptautiskais telefonkoncerts”, kurā mūzika tika atskaņota vienlaicīgi no sešām pasaules pilsētām, translējot koncertu no tīklā saslēgtām telefona līnijām, 24 stundu akcija bijušajā Japānas vēstniecības garāžā Rīgā. “NSRD” mākslinieki vieni no pirmajiem Latvijā sāka darboties videomākslā, kā arī ierakstīja virkni mūzikas albumu – “Invalīdu tramvajs” (1983), “Kuncendorfs un Osendovskis” (1984), “Medicīna un māksla” (1985), “Vējš vītolos” (1986), “Faktu vispār nav” (1987), “Neskaties!” (1988) un citus.
