Pēc mēnesi ilgām cīņām Vācijas zaļajos laukumos noslēgusies Pasaules kausa izcīņa futbolā. Svētdienas vakarā, sīvā cīņā pārspējot Franciju, par četrkārtēju pasaules čempioni kļuva Itālijas valstsvienība.
Pēc mēnesi ilgām cīņām Vācijas zaļajos laukumos noslēgusies Pasaules kausa izcīņa futbolā. Svētdienas vakarā, sīvā cīņā pārspējot Franciju, par četrkārtēju pasaules čempioni kļuva Itālijas valstsvienība. Laukuma saimniekiem Vācijas futbolistiem – bronzas medaļas.
Lielie futbola svētki, kas reizi četros gados piesaista līdzjutēju prātus un sirdis, pēc mēnesi ilgām batālijām svētdienas vakarā Berlīnē noslēgušies ar Itālijas valsts izlases futbolistu uzvaru. Dienu agrāk trešās vietas likteni Štutgartē skaidroja Vācijas un Portugāles komandas.
Ar prieku jāatzīst, ka spēle par bronzu jeb tā sauktais mazais fināls, kas itin bieži tiek uzskatīts par otršķirīgu it kā spēlētāju motivācijas trūkuma dēļ, šoreiz nelika vilties. Pirmajā puslaikā nevienai vienībai neizdevās atklāt rezultātu, bet pēc pārtraukuma laukumā jau pilnībā dominēja vācieši. Savu zvaigžņu stundu piedzīvoja jaunais Vācijas izlases pussargs Bastjans Šveinšteigers, kuram izdevās trīs lieliski sitieni no attāluma (vienu reizi gan bumbu vārtos ievirzīt viņam palīdzēja portugāļu pussargs Petī). Pāris minūtes pirms beigu signāla goda vārtus guva portugāļu futbolists Nunu Gomešs, un beigās pelnīta vāciešu uzvara ar 3:1. Sevišķs prieks par Vācijas izlases veterānu – vārtsargu Oliveru Kānu, kas, pavadījis visu turnīru uz rezervistu soliņa, šajā spēlē devās laukumā un pielika skaistu punktu atvadām no lielā sporta.
Tomēr galvenais Pasaules kausa turnīrā ir lielais fināls, kam spriedzes ziņā līdzinieku nav. Par spīti prognozēm, ka spēle varētu nebūt īpaši rezultatīva, jau septītajā minūtē Francijas futbolisti nopelnīja tiesības uz 11 metru soda sitienu, ko ļoti aukstasinīgi realizēja franču futbola veterāns Zinedins Zidāns. 1:0, un iedzinēju lomā Itālija. Taču nepagāja ne stundas ceturksnis, un pēc Andrea Pirlo centrējuma Marko Materaci realizēja teicamu sitienu ar galvu un izlīdzināja rezultātu – 1:1.
Otrajā puslaikā vārti tā arī netika gūti, un sekoja pagarinājums. Diemžēl apmēram minūtes desmit līdz papildu laika beigām ļoti lielu darvas karoti finālspēles medus mucai pielēja Francijas izlases kapteinis un parasti tik korektais Z.Zidāns, atļaujoties absolūti neizprotamu nesavaldību – ļoti rupji iesitot itāliešu vārtu guvējam M.Materaci. Sekoja pilnīgi pamatots noraidījums, un atliek vien nožēlot, ka Z.Zidāna atvadas no lielā futbola neizdevās tik aizkustinošas kā vācietim O.Kānam vai portugālim Luišam Figu dienu iepriekš. Atlikušajā laikā neviena no komandām nekam izšķirošam vairs saņemties nespēja, un sekoja pēcspēles vienpadsmitmetrinieki.
“Pendelēs” aukstasinīgāki bija itālieši – precīzi visas piecas reizes. Savukārt Francijas futbolists Dāvids Trezegē trāpīja pa vārtu pārliktni. Līdz ar to Itālijas valstsvienība kļuva par četrkārtējiem pasaules čempioniem (iepriekš 1934., 1938. un 1982. gadā). Jāatzīst, ka pelnīti, jo spēja ar katru spēli parādīt arvien saturīgāku un stabilāku sniegumu (īpaši jāatzīmē fantastiskais vārtsargs Džanluidži Bufons), bet francūžiem izšķirīgajos brīžos nedaudz “uzdeva” nervi.
