Ir pienākusi 2000. gada novembra pēdējā nedēļa, gaisā virmo dažādas izjūtas… Vienus patīkami satrauc domas par gaidāmajiem Ziemassvētkiem, par 2001. gada tuvošanos, citus – ko šovakar darīt, vēl kādus – kas būs ar manu nākotni?
Ir pienākusi 2000. gada novembra pēdējā nedēļa, gaisā virmo dažādas izjūtas… Vienus patīkami satrauc domas par gaidāmajiem Ziemassvētkiem, par 2001. gada tuvošanos, citus – ko šovakar darīt, vēl kādus – kas būs ar manu nākotni?
Jādomā, ka lielai daļai vidusskolēnu prātus aizņem domas par gaidāmajiem eksāmeniem 12. klases beigās, kā iegūt labākas atzīmes jau pirmajā semestrī, kas var būt izšķirošais eksāmenu komisijas lēmuma ietekmētājs kādā no iecerētajām augstskolām…
Noteikti ir kāda daļa vidusskolēnu, kas jau skaidri zina, kur vēlas stāties pēc 12. klases, bet vēl ļoti daudzi nav izlēmuši, kur mācīties tālāk. Smagāk ir tiem, kuriem nav ne mazākās nojausmas par savu aicinājumu dzīvē. Viens ceļš, kā to noskaidrot, – aizpildot dažādus profesionālās izglītības testus. To bez maksas iespējams izdarīt Rīgā, Karjeras izvēles centrā, kurā pieejama informācija par Latvijā iegūstamo augstāko izglītību un citiem jautājumiem, kas var interesēt skolēniem, studentiem un pārējiem mācīties alkstošajiem.
Mēģinot noskaidrot augstskolu, kas būtu piemērotāka man, pārlapoju dažādu augstskolu piedāvāto programmu bukletus. «Acīs iekrita» rindas: maksa par studijām gadā – Ls 350, Ls 600 utt. Neviļus atcerējos šā gada pavasarī notikušo studentu un vidusskolēnu piketu pie Izglītības un zinātnes ministrijas. Piketa mērķis bija protestēt pret maksas augstākās izglītības ieviešanu Latvijas augstskolās. Diemžēl panākumu tam nebija – ja neskaita dažu amatpersonu parādīšanos pie ministrijas durvīm, simbolisku aprunāšanos ar skolēniem un studentiem. Kam tas viss?
Arī oktobra sākumā Jelgavā notika jauniešu un politiķu diskusija par tēmu «Par vai pret maksas ieviešanu Latvijas augstskolās».
Pasākuma laikā dalībniekiem bija jāaizpilda anketas, kuras apkopojot, secināju, ka galvenais iemesls, kāpēc jaunieši protestē pret maksas augstāko izglītību, ir naudas trūkums. Kur jaunietis pēc vidusskolas beigšanas var ņemt, piemēram, Ls 350? Strādājot visu vasaru «melnās miesās»? Prasīt naudu vecākiem, ja abu mēnešalgas kopsumma ir Ls 170 un no tās vēl jāsamaksā par komunālajiem pakalpojumiem? Ņemt studiju kredītu? Bet vai man to piešķirs? Un kā es to atmaksāšu? Studiju kredītu nepiešķir visiem studentiem, kaut vai tikai tāpēc, ka tiem atvēlētā summa nav bezgalīga. Maksimālā summa, kuru students var pieprasīt, ir Ls 500 gadā. Vēl iespējams lūgt arī studentu kredītu Ls 35 mēnesī. Salīdzinājumam: pēc Latvijas Studentu apvienības aprēķiniem, studentam mēnesī vajadzīgā minimālā naudas summa ir ap Ls 115 (tērējot to tikai pašām nepieciešamākajām vajadzībām).
Tātad, ja students nav spējīgs samaksāt par savām studijām, viņš nevar iegūt augstāko izglītību. Ja nav augstākās izglītības, nav arī darba. Kas notiek ar cilvēku, ja viņam nav darba, domājams, nav jāpaskaidro. Nedrīkst aizmirst, ka mūsdienās cilvēki pat ar augstāko izglītību mēdz slaucīt ielas… Protams, tas nav no sliktākajiem darbiem, bet vakantu vietu vairs nav…
Kāda jēga bija visai sabiedrības un valsts attīstībai no viduslaikiem līdz 21. gadsimtam, ja izglītoties varēs tikai maksātspējīgie?
Neapgalvoju, ka augstākā izglītība būtu jāiegūst, pilnīgi neko nedodot pretī. Vēlos tikai pievērst uzmanību šā jautājuma aktualitātei. Ir būtiski to atrisināt pēc iespējas prātīgāk un izdevīgāk visām ieinteresētajām pusēm – pasniedzējiem, esošajiem un topošajiem studentiem. Nedrīkst aizmirst arī mūsu dižos tautas priekšstāvjus – politiķus –, kas gādā, lai mūsu valstī «nekā» netrūktu.
Tiesa, šis jautājums nav atrisināms piecās minūtēs, dzerot kafiju kādā saviesīgā vakarā, bet gan trīspusējās sarunās pie viena liela, apaļa galda. Tā teikt, starpbrīdī, lai būtu laiks padomāt…
Līga Vodopjanova, Spīdolas ģimnāzijas 12. klases skolniece
