Izrādes par to, kā dzīvojam, un izrādes, kuru tapšanas galvenais impulss bijuši meklējumi – gan jaunu izteiksmes līdzekļu, gan līdz šim neiestudētu darbu celšana skatuves gaismā.
Izrādes par to, kā dzīvojam, un izrādes, kuru tapšanas galvenais impulss bijuši meklējumi – gan jaunu izteiksmes līdzekļu, gan līdz šim neiestudētu darbu celšana skatuves gaismā. Šis teātra zinātnieka Viktora Hausmaņa atzinums, šķiet, vislabāk atbild uz jautājumu, kā galvenajos vilcienos raksturot astotajā Alunāna izrāžu dienu festivālā rādītos darbus.
Vizuāli krāsains un asprātībā dzirkstošs festivāla izrāžu programmu ievadīja Anšlava Eglīša “Kazanovas mētelis” Lielvārdes teātra sniegumā – par dēkaiņa Džakomo Kazanovas piedzīvojumiem Jelgavā, kur, uz brīdi piestājis, arī te acumirklī sāk valdīt pār ļaužu prātiem, prot iegrozīt apstākļus sev vēlamajā virzienā, nereti pašā pēdējā brīdī, lai no dažas situācijas tiktu cauri ar godu, bet nezaudējot dzīvesprieku un bezrūpību, kas slāpē smeldzi par zaudēto dzimteni. Pēc V.Hausmaņa atzinuma, veiksmīgi atklāts lugas teksta asprātību slānis, kur milzu nozīme dialogu rūpīgai, niansētai studēšanai, režisors Kārlis Lišmanis arī uzrādījis spēju efektīgi strādāt ar lielu aktieransambli.
Jaunatklājumi
Ā.Alunāna Jelgavas teātris zem šā apakšvirsraksta festivāla programmā iekļaujas ar sen tapušas lugas – Elīnas Zālītes “Ērikas” – pirmiestudējumu, kurā vidi, liela laikraksta redakciju, un tajā ritošās romantiskās attiecības un pārpratumus centās tēlot, uzturot darba sarakstīšanas laika, trīsdesmito gadu, noskaņu. Savukārt viesi no Ogres piepulcināmi tiem, kas meklē nevis pirmoreiz gaismā ceļamu lugu, bet jaunas skaņas senai dziesmai. Viņi bija uzņēmušies grūtu darbu – ņemot vērā to, cik “ciets rieksts” izrādījušies Aspazijas iestudējumi uz profesionālo teātru skatuvēm. Tāpēc vēl jo lielāks prieks skatītājiem pēc Aspazijas “Raganas” izrādes bija atzīt, ka ar sarežģīto uzdevumu iestudējuma veidotāji tikuši galā savām iespējām labi. It kā sasteigtais pirmais cēliens, pēc teātra zinātnieces Līvijas Akurateres pieļāvuma, varētu būt skaidrojams ar neierastiem spēles apstākļiem (salīdzinot ar viesu mājvietu, daudz šaurāko Alunāna teātra kamerzāli). Bet citādi – veiksmīga “minimālistiska” scenogrāfija, skaņu noformējums, kurā goda vietu ieņem “Iļģu” mūzika, un patiesi apburošas, kolorītas raganu dejas – izrādes lielākais vizuālais valdzinājums. Tas, tiesa, atklātu atstāja jautājumu, vai ar krāšņu formu pietiek, vai arī mūsdienu skatītājam mājās jāaiznes kas vairāk – kāds viņam aktuāls vēstījums.
Maskavas Puškina liceja teātra studija ar nosacītiem, askētiskiem skatuviskās izteiksmes līdzekļiem patiesīgi izstāstīja savas skolas patrona uzrakstīto stāstu par Pētera Pirmā aizgādībā ņemta arāba dzīvi Parīzē un Krievijas cara galmā. Labā teātra skola pieredzējušās pedagoģes Larisas Striganovas personā gādāja par audzēkņu spēju uz skatuves gan itin prasmīgi ieskicēt raksturus, gan radīt apjausmu par jaunā pāra – tumšādaina puiša un krievu meitenes – izjūtām pirms došanās pie altāra.
Kā dzīvojam
Spēcīga aktierspēle, psiholoģiski pamatoti raksturi, veiksmīgs scenogrāfiskais risinājums – ar to jau pirms vairākiem gadiem atzinību izpelnījās Leldes Stumbres “Zvaigznes gaisma” Jēkabpils teātrī: skumjš, nedaudz fantastisks stāsts par saticīgu bezbērnu pāri, kas mūža novakarē mistiskā kārtā izdzīvo iespēju piepildīt sen izsapņoto sapni par ģimenes “atvasi” – agrā ziemas rītā uz lieveņa viņi atrod zīdaini… L.Akuratere un citi, kas izrādi bija redzējuši iepriekš, pauda prieku par režisores Intas Ūbeles un aktieru spēju pēc tik ilga laika iestudējumu atjaunot toreizējā spožumā (īpaši Jelgavas festivālam). Problēmas noturēt skatītāju uzmanību, lai tie neļautos snaudai, sagādāja pati luga, kurā ikdienišķās norises it kā “griežas ap savu asi”, īsti negādā par notikumu dinamisku attīstību, izpratni nevairo arī mēģinājums apvienot skaidri reālistiski iezīmētu sākumu un atrisinājumu, kas vieš sirreālu (varbūt vienkārši nepabeigtības) izjūtu.
Veltījumu visiem, kuru dzīve nav iedomājama bez teātra, – Evitas Sniedzes “Vilku ceļu” –, kura iestudējums, starp citu, ļoti esot paticis autorei, uz Jelgavu bija atveduši limbažnieki. Lugā tēlotas Raiņa “Induļa un Ārijas” tapšanas aizkulises kādā, iespējams, nelielā nomaļā teātrī. Mēģinājumiem atvēlētajā laikā neizbēgami ar visu priekšvēsturi ielaužas attiecības, kādas starp iestudējuma veidotājiem valda ārpus teātra sienām – ar prieka, apbrīnas un sajūsmas, baiļu neuzticības un naida pilnu spektru. Arī atskārsmēm par to, ko katram savas dzīves kontekstā paģēr atziņa: māksla prasa atdot tai sevi visu bez atlikuma. Neatkarīgi no domām, vai izrādē ir vai nav par daudz režisora un aktieru attiecību kariķējuma un kā tas sader ar nedaudz patētisku nopietnību, kas daudz mazāk, bet arī ir iestudējumā, par vienu gan šaubu nav: Didzis Jonovs arī šajā – kādreiz panākumiem bagāta skatuves mākslinieka, tagad pamestības apziņas un alkoholisma mākta režisora – lomā spīd kā viens no labākajiem aktieriem Latvijas amatierteātros.
Iestudējumu parādi lieliski noslēdza Ronalda Brieža “Lielās paslēpes” madoniešu sniegumā – etīžu virkne par kādas daudzdzīvokļu mājas iemītniekiem, blakus mītošiem cilvēkiem, par kuru esamību nenojaušam, par tiem, kurus iepazīstam, tad pazaudējam un atkal atrodam, kaut izrādās – viņi diendienā bijuši mums līdzās. Tas, kā savu vēstījumu izstāsta divas no viņām – pensijas vecuma sievietes Sofija (Marta Kraslovska) un Biruta (Valentīna Zepa), ko dzīve piespiedusi apmesties bēniņos, – droši ļautu viņam pretendēt uz izrāžu dienu labāko aktrišu titulu, ja vien šāda balva festivālā tiktu piešķirta.
