Pianistes Lienes Circenes uzstāšanās – tā ir augsta spēles meistarība, interesants skatījums uz programmu un ieskats mazāk pazīstamās mūzikas lappusēs.
Pianistes Lienes Circenes uzstāšanās – tā ir augsta spēles meistarība, interesants skatījums uz programmu un ieskats mazāk pazīstamās mūzikas lappusēs
Patlaban vairāk kā jebkad agrāk aktuālas ir tematiskās programmas, kam arī “Latvijas koncertu” piedāvātais sarīkojums ciklā “Gold Piano” atbilda. Mazāk lielformas sacerējumu, tā vietā virknējot miniatūras. Vai vieglāk? Domāju, ka ne. Lai arī izveidē sarežģītas, vērienīgās formas dod harmoniju un stabilitāti, savukārt mainīgā, daudzskaitlīgā skaņdarbu secībā bieži jāmaina noskaņojumi, raksturi…
Kas franciski netverams…
Koncerta pirmo daļu (Edgars Raginskis, Deodā de Severaks, Merabs Gagnidze), kā arī otro daļu ievadošo Roberta Šūmaņa skaņdarbu tomēr jāuzskata par tuvošanos pasākuma galvenajai asij – latviešu šūpuļdziesmai. Visai nemierīgs, impulsīvs veidojās E.Raginska Sonātes skaņuraksts (veltījums
L.Circenei), uzzibinot asociācijas gan ar Jāņa Ivanova, gan Olivjē Mesiāna harmoniju pasauli. D. de Severaks? Ne mazāk pazīstama lappuse (Kloda Debisī un Fransisa Pulenka laikabiedrs). Pārsteidzoši – apzināti vai ne – arī šeit dažbrīd ievibrē jau tikko minēto autoru muzikālās domāšanas vaibsti. Jā, ir kaut kas franciski netverams – vienkāršs, elegants, pat sadzīviski runājošs… M.Gagnidzes nopelni minimālisma izkopšanā neapšaubāmi, bet vai tik daudzskaitlīgi dažu nemainīgu skaņu repetīcijā kā 8. sonātē, tā divos skaņdarbos no “Bakši burtnīcas”. Mazliet samocīts un pārforsēts R.Šūmaņa Noveletes priekšnesums, jo pianistiski izlietots pārāk daudz enerģijas, spēlējot E.Raginska un M.Gagnidzes opusus.
Virsotne – šūpuļdziesmas
Beidzot mūsu tautas dziesmu melodijas un šūpuļdziesmas vai tuvu šim žanram esoši sacerējumi! Cik vilinoši tos baudīt! Virsotne – ir! J.Ivanova cēli majestātiskā, emocionāli siltā Prelūdija, šarmanti valdzinošā Pētera Plakida “Šūpļa dziesma”, ziemeļnieciski vēsā Jāzepa Vītola Prelūdija (op.20 N.4) un “Aijā, žūžū, lāča bērni”. Kādas gan interesantas likteņa spēles. Vai kādreiz būtu iedomājams, ka Vītola labvēlību maz guvušais Tālivaldis Ķeniņš un Vītols abi būs vienā programmā? Profesors J.Vītols savā stingri diatoniskajā stilā, bet T.Ķeniņš smalki pārtvers un izgaismos Parīzes konservatorijā iegūtās zināšanas modernās harmonijas krāsu maiņās un īpašā koncentrēšanā? Šo skaņražu opusi rakstāmi latviešu klaviermūzikas zelta fondā. Askētiski skaņurakstā, spriegi ar neoklasicisma vaibstiem raisījās Ādolfa Skultes Arietta.
Droši vien ne tā, kā iecerēts, izdevās Alfrēda Kalniņa “Rudenī” (manuprāt, īsti neiederējās programmā) un slavenā Jāņa Mediņa “Daina” Fa diez mažorā. Māksliniecisko uzdevumu latiņa bija uzstādīta ļoti augstu.
Reti asais forte
Noslēgumā iederējās Alberto Hinasteras muzikālā tēlainībā kolorītās, L.Circenes priekšnesumā izcilās, temperamentīgās “Trīs argentīniešu dejas”. Kas saista L.Circenes spēlē? Reti kuram pianistam tik sulīgs, asi tverts forte skanējums, improvizatoriskums, vitalitāte, azartiskums (Raginskis, Gagnidze, Hinastera), arī augstas klases pianistiem piemītošā roku plastikas demonstrēšana. Ceram klausīties māksliniecei vien piemītošas neparastas programmas nākotnē, jo šis koncerts parādīja – L.Circene ir ceļā uz to.
