Šķiet, Lieni Feldmani ievērojuši vai pazīst daudzi. Šo jauno sievieti grūti nepamanīt, jo viņa ir daudzu aktivitāšu, notikumu un projektu vidū.
Šķiet, Lieni Feldmani ievērojuši vai pazīst daudzi. Šo jauno sievieti grūti nepamanīt, jo viņa ir daudzu aktivitāšu, notikumu un projektu vidū. Pašu būtību atklājot, tas, rakstīts uz trīs lapām, izsijājies Lienes CV. Tajā uzstājīgi izceļas viens vārds – lauki!
Lieni satieku pēc “Lauku iedzīvotāju iniciatīvas sekmēšanas pilsoniskās sabiedrības veidošanā Jelgavas rajonā” jeb iedzīvotāju foruma noslēguma pasākuma. Viņa bijusi šīs programmas vadītāja, kas nozīmē rosību daudzu mēnešu garumā bez brīvdienām – labprātīgi. “Man nav brīvā laika, personīgās dzīves, vīra un bērnu, nekā nav – bet man ir lauki!” smejot secina jaunā sieviete. Šie smiekli ir nedaudz skaudri, bet bez nožēlas. Tas ir Lienes ceļš. Ikdienā viņa strādā Jelgavas Lauku konsultāciju birojā par lauku attīstības speciālisti.
Liene, kā tu sevi izjūti – kā pilsētnieci vai laucinieci?
Bērnībā dzīvoju kolhozā. Mums bija vistas, govis un cūkas, protu pat govi slaukt, tā ka var teikt – esmu lauciniece. Jelgavā mītu astoto gadu. Kaut man ļoti patīk iepirkties un vienkārši relaksējoties klīst pa veikaliem, pilsētnieku dzīvi negribētu. Ziemā tā ir pelēka un auksta, bet laukos var sajust malkas smaržu, brist pa sniegu, vasarā ieelpot puķu romātu un klausīties putnus – just to, kas notiek apkārt.
Man ir sapnis – māja laukos. Tur arī būtu daudz ko darīt. Nebaida konkurence, ka pēkšņi varētu palikt bez darba.
Kas, tavuprāt, pašreiz notiek laukos?
Jelgavas rajona iedzīvotāju forumā Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta vadītāja Kristīne Vāgnere izteicās, ka laukos ir šis atstumtais cilvēks. Labi saprotu tos, kas ir “augšās”, ministrijās – viņi skrien pa Rīgu, uz Eiropas komisijām un dažkārt nevar aizdomāties, ka lauciniekiem nav pieejams pat internets.
Cilvēki laukos mēdz sēdēt uz vietas un “pukstēt” – mums te nekā nav, nekas nenotiek, taču to neviens neuzzina. Ja nesaka, piemēram, ka sāp galva, neviens to nevar iedomāties, izrādīt līdzjūtību vai palīdzību, tāpēc viss ir pašu rokās.
Man tur patīk jaunieši. Atliek pasviest kādu ideju, un viņi ir gatavi darīt, tikai vēlāk aizdomājoties par naudu. Tas sniedz gandarījumu darboties tālāk.
Ir brīži, kad gribas sakrāmēt ceļasomas un visu pamest. Dažkārt cilvēki nenovērtē, ka cenšos viņu labā, “piegriežas” – esi skrējis un darījis, bet “kāda velna pēc” – ne jau man vajag, lai kādā pagastā uztaisa šūpoles.
Līdz ar iedzīvotāju forumiem esi tikusies ar gandrīz visu pagastu priekšsēdētājiem. Kādu attieksmi tu pret sevi mani?
Tā ir dažāda. Birojā smejamies, ka pēc forumiem drīz man aizliegs iebraukt kādā pagastā, jo būšu sakūdījusi cilvēkus. Daži pagastveči tā arī pateikuši – mēs zinām, kas iedzīvotājiem vajadzīgs, paši uztaisīsim rotaļu laukumus, nejaucieties mūsu daļā. Citi ir priecīgi un saprot – lai varētu kaut ko panākt, starp iedzīvotājiem un pašvaldību nepieciešams dialogs. Laukos jau nav tik daudz naudiņas – citam vairāk, citam mazāk, bet vajadzības visiem vienas. Nevar pagastvecis viens visu izdarīt.
Taču pirms diviem gadiem izgāju apmācību, sapratu projekta būtību un varēju pamatot savu domu, ar pagastu priekšsēdētājiem tik droši runāt nespētu.
Kāda izskatās tava darba diena?
Atnāku uz darbu, atveru plānotāju un redzu, vai man šodien kur jāskrien, vai kāda tikšanās, vai beidzot varu gatavot nepieciešamās atskaites, vai jākonsultē kāds zemnieks. Vienalga, cik daudz birojā darāmā, ekonomistiem rakstot projektus vai man darbojoties forumu vai citās lietās, ja ienāk cilvēks ar neskaidriem jautājumiem, liekam to pie malas, stāstām un skaidrojam. Ja darba diena beidzas piecos, šķiet, kaut kas nav riktīgi, bet man patīk tas, ko daru.
No kurienes tev šī spēja organizēt?
Nezinu, kurā brīdī viss sākās. Skolas laikā biju ļoti klusa un kautrīga. Vien, ja kas sakaitināja, varēju “bļaut pilnā balsī”. Tagad, vadot forumus un piedaloties citās aktivitātēs, esmu panākusi zināmu līdzsvaru. Varbūt vecāka un gudrāka palikusi? Man patīk darīt lietas, ko saprotu, citādi muktu pa gabalu no visa, kas jāorganizē.
Kaut gan arī ikdienā un brīvā brīdī, pati neapzinoties, “sakūdu” un organizēju gan savus draugus, gan kolēģus, piemēram, aizbraukt uz kādu lauku balli, varbūt tā ir egoistiska vēlme vienmēr būt uzmanības centrā?
Iedzīvotāju foruma laikā klātesošajiem godīgi atzinies, ka esi nogurusi un gaidi, kad diena beigsies. Kas vēl tev ir raksturīgi?
Jā, es nemāku liekuļot, melot, izlikties un smaidīt, ja jūtos citādi. Vēl esmu kritiska pret sevi, pēc katra pasākuma sēžu un analizēju, kas bijis pareizs vai nepareizs. Taču īstenībā esmu slinka. Varu sevi piespiest paveikt ļoti daudz, taču, ja daru ko vienu un paliek brīvs laiks, – slinkoju. Man vajag tā, lai varu skriet un darboties. Ja strādāju, tad kārtīgi, nevis ķeksīša pēc.
Pa šiem diviem gadiem, kopš darbojos Jelgavas Lauku konsultāciju birojā, esmu ļoti mainījusies, augusi, citāda kļuvusi manu vērtību skala, vajadzības un vēlmes. Agrāk šķita svarīgi būt neatkarīgai un patstāvīgai, lai, piemēram, varētu ieiet veikalā un pirkt, ko gribu, nedomājot par cenu. Tagad esmu spējusi pievilkt savas vēlmes varēšanai. Man ir būtiski, ka apkārt labi cilvēki, lai varētu viņiem ko dot un saņemt pretī. Pārējais notiek pats par sevi.
Man patīk kaut kur aizbraukt, paklīst gar jūru, laukiem. Pilsētas celtnes spēku nedod. Nemitīgi strādājot ar cilvēkiem, ir prieks, aizejot mājās, būt vienai, kad nevienam nekas nav jāskaidro. Kaut vientulība netīk, dažkārt, lai sakārtotu domas un saliktu visu pa plauktiņiem, tas ir vajadzīgs.
Kā visi studenti, biju arī aizbraukusi trīs mēnešus strādāt Norvēģijā. Sapratu, ka tas nav priekš manis – strādāt vienkārši naudas pēc. Man patīk mācīties, vajag aizvien jaunas zināšanas, lai varētu sevi pilnveidot – nauda laimīgu nedara!
Tavas mīļākās atziņas?
Kas notiek vienreiz, nenotiks otrreiz, bet, ja noticis otrreiz, notiks arī trešo reizi. Pieķēru, ka dzīvē tā arī ir. Vēl visas lietas var, ja ne izmainīt, tad noteikti ietekmēt. Ticu, ka nekas nav nejauši. Ja atgadījies kas slikts, tad tikai līdz tādai pakāpei, lai nebūtu vēl sliktāk. Cenšos saglabāt pozitīvu domāšanu.
Es necīnos par savu vietu. Viss atnāk pats – it kā netīšām, sagadoties, parunājoties. Paļaujos uz šīm nejaušībām.
Pēc mūsu sarunas, saņēmu no Lienes vēstulīti.
Sveika vēlreiz! Ja jau reiz sāku domāt par sevi (un, izrādās, tas ir tik patīkami – sevi slavēt 🙂 ), papildinājumam varu teikt: tā kā pēc horoskopa esmu Vērsis, arī kā vērsis cīnos par kaut ko idejas vārdā, jo man ir svarīgs process – cīnīties un darīt, dažreiz tikai aiz spītības! Un vēl – esmu nenopietni nopietna un otrādi!
***
Par Lieni Feldmani
Dzimusi 1980. gadā.
Latvijas Lauksaimniecības universitātē iegūta viesnīcu un restorānu vadītājas kvalifikācija un sociālo zinātņu maģistra grāds ekonomikā.
Papildus izglītojusies projektu plānošanā un pieteikumu rakstīšanā, apguvusi lauku NVO atbalsta programmu un uzzinājusi par pieejamo ES finansējumu NVO sektoram. Beigusi lauku attīstības un partnerības speciālistu kopienu koordinatoru mācības.
Strādā SIA “Jelgavas Lauku konsultācijas birojs” par lauku attīstības speciālisti.
Ir Jelgavas rajona nodarbinātības stratēģijas izstrādes darba grupas pārstāve.
Biedrības “Jelgavas rajona lauku partnerības “Lielupe”” konkursu izvērtēšanas komisijas locekle, stratēģijas izstrādes darba grupas pārstāve, valdes locekle.
Biedrības “Jelgavas rajona Lauku sieviešu apvienības “Zemgalietes”” koordinatore.
Biedrības “Mēs – lauku attīstībai” biedre.
Vadījusi ĪUMSILS projektu “Lauku iedzīvotāju iniciatīvas sekmēšana pilsoniskās sabiedrības veidošanā Jelgavas rajonā”.
Vadījusi Jelgavas rajona lauku sieviešu vasaras skolu.
Piedalījusies vairākās starptautiskās konferencēs.
