Par vietām gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās gatava cīnīties arī nesen dibinātā Zemgales partija, kas pēdējā brīdī ir paspējusi nokārtot ar reģistrāciju saistītās formalitātes.
Par vietām gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās gatava cīnīties arī nesen dibinātā Zemgales partija (ZP), kas pēdējā brīdī ir paspējusi nokārtot ar reģistrāciju saistītās formalitātes. Par ZP deputātu kandidātu sarakstu, iecerēm un mērķiem intervijā Modrim Sprudzānam stāsta viens no partijas līderiem pašreizējās Jelgavas Domes deputāts Viktors Valainis.
Kā jūs raksturotu ZP deputātu kandidātu sarakstu?
Pirmkārt, ZP ir lielākā partijas organizācija pilsētā, jo no reģiona ir visai neliels skaits cilvēku. Ir cilvēki no Bauskas, pat no Rīgas, bet viņu nav daudz. Mūsu partija var lepoties ar to, ka tajā ir gandrīz 30 studējošo jauniešu, un daudzi no viņiem Ekonomikas fakultātē studē tieši reģionālo plānošanu un attīstību. Viņi ir tie, kas varētu ienākt kā svaigs spēks pēc studiju beigšanas. Vēl neesam īsti apzinājuši 225 partijas dibinātājus, bet es tos pārskatīju, un gandrīz puse no tiem ir ar augstāko izglītību. Tas ir liels spēks.
ZP ir arī, piemēram, zemnieks, kura saimniecībā Svētē ir vairāk kā 200 hektāru zemes, vai arī tāds cilvēks kā Sergejs Bobkovs, kas nodarbojas ar jaunatnes audzināšanu un trenēšanu, arī uzņēmējs, tāpat Edijs Brauners, kurš pazīstams pilsētā kā valodu apguves centra «Līderis» vadītājs. Tad, kad veidojās deputātu kandidātu saraksts, bija 21 cilvēks. Žēl, ka «aiz borta» palika Andis Pušņakovs, Ekonomikas fakultātes ceturtā kursa students, kas tieši apgūst reģionālo attīstību un plānošanu.
Partijas dibinātāji iniciatīvu ir izrādījuši «no apakšas», ne jau nu Valainis viens var savākt tādu skaitu. Arī LLU mācībspēki, piemēram, Guntars Uzkliņģis un Andris Šnīders, līdz šim nav aktīvi darbojušies politikā un tagad secinājuši, ka pienācis laiks tajā iesaistīties aktīvāk. Viņi ir profesionāļi, kam piemīt sistemātiska un analītiska domāšana, spēja risināt problēmas. Vārdu sakot, perspektīva tai lietai ir, bet tā nav viena diena un pat ne viens gads.
Ar kuriem politiskajiem spēkiem ZP varētu veidot koalīciju, ja tās kandidāti tiktu ievēlēti nākamajā Domē?
Dodoties uz nākamo Domi, mēs neiesaistāmies politiskajās intrigās, un Domē sarunas jau norit starp personālijām, nevis starp partijām. Mums šajā ziņā svarīgākais ir deputāta taisnīgums un godīgums, bet piederība partijām – tikai pēc tam. Un es esmu pret kolektīvo atbildību. Atbildība jāuzņemas Domes priekšsēdētājam, viņa vietniekam vai vietniekiem, pilsētas pašvaldības izpilddirektoram un departamentu vadītājiem. Jaunajiem deputātiem ir pāris gadu jāiestrādājas, kamēr viņi saprot, kas notiek. Un pa to laiku viņi, protams, klausīs administrācijas ierēdni. Kā šis ierēdnis to deputātu «apgaismos», tā viņš arī balsos. Vai arī klausīsies, ko saka Domes priekšsēdētājs, vietnieks vai izpilddirektors.
Ir daudzi strīdīgi ekonomiska rakstura jautājumi. Piemēram, ejot uz iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām, mēs visi skaidri un gaiši deklarējām, vismaz es tā sapratu, ka atbalstīsim vietējo uzņēmēju, ražotāju, tirgotāju. Kad sākās balsošana par atsevišķu objektu privatizāciju, izrādījās – nē, mēs savējos vairāk neaizstāvam. Tipisks piemērs ir gāzes uzpildes stacija. Ir viena gāzes uzpildes stacija, kur vietējie uzņēmēji ir ieguldījuši naudu un uzcēluši. Nekavējoties tiek dota atļauja gāzes uzpildes stacijas uzstādīšanai arī «Statoil» un «Neste», tūdaļ būs arī «Dinaz». Pusotra kilometra rādiusā ir četras gāzes uzpildes stacijas, un skaidrs, ka viena no tām bankrotēs. Kura? Loģiski, ka vietējā. Mūsu cilvēki taču nevar izkonkurēt ne «Statoil», nedz «Neste», nedz «Dinaz». Tā ir nolemtība. Bet kāpēc mēs nevarējām pilsētā noteikt gāzes uzpildes staciju shēmu tāpat kā tas ir ar degvielas uzpildes stacijām? Šādu piemēru ir pietiekami daudz.
Kādi ir jūsu partijas piedāvājumi Siltumtīklu problēmas risinājumā, uzņēmējdarbības veicināšanā un citos pilsētā samilzušos jautājumos?
Ja runājam par uzņēmējdarbību, jāsaka, ka tā nav tikai pašvaldības lieta, tā ir visas valsts lieta. Ja runājam par jaunu darba vietu radīšanu, es neredzu citu iespēju, kā pēc reģionu izveidošanas «pa tiešo» piesaistīt investīcijas, attīstīt ražošanu, pamazām radot jaunas darba vietas un attīstot saimniecību. Pašlaik tas notiek pārāk lēni. Mēs vienkārši esam piedēklis Rīgai, kas aug un attīstās, bet province, izņemot dažas pilsētas, piemēram, Ventspili un Liepāju, labākajā gadījumā iegūst Rīgas guļamvagona statusu kā Jelgava. Tāpēc jāatbalsta vietējais, un es esmu par to, lai viņam atdotu zemi, ļautu privatizēt ēkas un viņš pamazām varētu sākt ražošanu. Vai arī, lai būvē ofisu, ja ražošana nav paredzēta. Dodam viņiem iespējas strādāt! Ja mēs viņam atdosim nomā, pilsēta neko neiegūs, jo viņš ražošanu šeit intensīvi attīstīt nevarēs. Vajag, lai viņš nostātos šeit uz kājām.
Attiecībā uz siltumapgādi – mēs tagad varam kritizēt paši sevi. Kļūda bija tā, ka mēs noticējām vietējai administrācijai – STU bijušajam direktoram Genādijam Dupužam, toreizējam pilsētas pašvaldības izpilddirektoram Zaigonim Zepam, Raitim Vītoliņam un Uldim Ivanam. Cerējām, ka šis projekts būs efektīvs, – mēs panāksim 25 līdz 30% lielu siltumenerģijas zudumu samazinājumu un uz tā rēķina varēsim atmaksāt kredītu ar visiem procentiem. Kas notika? Notika neparedzētais. Pirmkārt, neapstiprinājās prognoze par maksātspējas pieaugumu. Taisni otrādi, maksātspēja samazinājusies. Kļūda bija arī tā, ka lielajiem patērētājiem netika dotas atlaides. Universitāte lūdza: atlaidiet mums divus trīs latus par gigakaloriju, un mēs paliksim pie centralizētās siltumapgādes! Šāda atļauja netika dota, un G.Dupužs, tas ir fiksēts, vienā Domes sēdē teica: jūs vēl kritīsiet ceļos un lūgsieties, lai mēs jūs pieslēdzam atpakaļ pie centralizētās siltumapgādes, bet mēs vēl padomāsim – pieslēgt vai ne.
Kļūda bija arī tā, ka netika pietiekami rūpīgi sekots kredīta apguvei, un projekts tika sadārdzināts. Automatizējām katlumājas, bet neieviesām koģenerāciju. Un lielākā kļūda bija tā, ka patērētāji sāka maksāt nevis tā, kā bija aprēķināts sākumā, ka maksās 49,5 santīmus par kvadrātmetru, bet vidēji zem 40 santīmiem. Kurš maksās šo starpību? Tā arī radās parāda uzkrājumi apmēram 0,5 miljoni latu gadā.
Ko var darīt? Jāsavieno abi krasti. To darīs jebkurš investors. Siltumenerģijas pašizmaksa cukurfabrikā ir ap 7 lati par gigakaloriju, bet mēs prasām 27 latus, – cenu starpība ir pietiekami liela. Ar šo lēto siltuma piegādātāju mēs varētu nodrošināt normālu apkuri un tarifu nepaaugstināt, varbūt pat pazemināt. Un nākamā gada budžetā (šā gada budžets jau ir apstiprināts) jānosaka daudzbērnu ģimenēm un maznodrošinātajiem no sociālā budžeta segt to starpību, kuru viņi paši nevar samaksāt. Tāpēc, pēc mūsu domām, jāpalielina sociālais budžets.
