Latvijas Republikas pamatlikums joprojām ir 1922. gadā pieņemtā Satversme. Tā iekļāva sevī valsts pamatlikuma pirmo daļu par valsts iekārtas pamatiem.
Latvijas Republikas pamatlikums joprojām ir 1922. gadā pieņemtā Satversme. Tā iekļāva sevī valsts pamatlikuma pirmo daļu par valsts iekārtas pamatiem. Otro daļu – pilsoņu tiesību un brīvību deklarāciju – vispār nepieņēma. Būtībā Satversme netika pabeigta. Par arhaiskumu var spriest, zinot, ka tās sastādīšanai pilsoņu pienākumu un tiesību jomā izmantotas Francijas 1789. un 1791. gada konstitūcija.
Uz Satversmes pamata ievēlētā Saeima nespēja darboties tautas labā. Tā apdraudēja nācijas neatkarību un labklājību. Satversme kavēja izveidot dalītu valsts varu, lai tā pilnībā neatrastos tikai Saeimas vairākuma rokās. Saskaņā ar 1922. gada Satversmi Valsts prezidentu nevēl tauta, bet Saeima, kas arī tiesīga to atsaukt. Pie mums Valsts prezidents nav visas tautas, bet tikai Saeimas vairākuma pārstāvis. Viņš savukārt iespaido Saeimu ar atlaišanas draudiem, ko var ierosināt ar referenduma palīdzību. Saeimas un prezidenta «mijiedarbība» izpaužas apstāklī, ka prezidenta rīkojumus arī jāparaksta kādam no Saeimas atkarīgam ministram. Valdība un ministri pilnīgi atkarīgi no Saeimas. Tiem jābauda Saeimas uzticība un jāievēro tikai valdošo partiju intereses. Ministrus un valdību kopumā Saeima jebkurā brīdī var padzīt, bet tauta – vēlētāji – nevar atsaukt atsevišķus deputātus.
Pēc 1922. gada Satversmes deputāts ir cilvēks, kas ieņem labi atalgotu, priviliģētu amatu. Viņš pieder pie varas turētāju apvienības, kuras locekļi visādos veidos cenšas nostiprināt savu stāvokli. Tam skaidrs apliecinājums ir deputātu savtīgo interešu izvirzīšana priekšplānā, pretdabiskā sadarbība starp galēji pretējiem parlamentāriešiem, neatkarīgo deputātu rašanās un viņu staigāšana no vienas partijas uz otru, kas Saeimā kļuvusi par modi. Tauta pārliecinājusies, ka deputātu un partiju savtīgās intereses un cīņa par augstiem amatiem, lielo objektu privatizācija izvirzījusies pirmajā vietā. Viņi neiestājas par saprātīgu, demokrātisku tautas un valsts interešu aizstāvēšanu. Tiesnešus ieceļ no Saeimas atkarīgā izpildvara un apstiprina Saeima. Tādā pašā kārtībā ieceļ Valsts kontroli. Visa vara koncentrēta Saeimā, vairākuma (50 + 1) deputātu rokās. Tas ir pretstats slavenajai Neatkarības deklarācijai, ko izveidoja ASV prezidents Tomass Džefersons, rakstot, ka «Satversmei jābalstās uz brīvības un neatkarības principiem, kur valsts vara sadalīta un līdzsvarota starp pārvaldes kopām (likumdevēju, izpildu un tiesu varām – A.H.), lai neviena no tām nespētu pārkāpt savas likumīgās robežas, lai vara tiktu iedarbīgi kontrolēta un viena vara nevarētu ierobežot pārējās».
Latvijas 1922. gada Satversmi Ed.Virza un K.Ulmanis kritizēja jau neilgi pēc tās pieņemšanas. 1933. gadā Zemnieku savienība iesniedza Saeimā priekšlikumu grozīt 19 Satversmes pantu, ko 1934. gada 8. maijā otrajā lasījumā Saeima pieņēma. Trešais lasījums nenotika, jo sekoja 1934. gada 15. maijs, kas radās Satversmes nepilnību dēļ. Jaunās Satversmes izstrādāšanu pārtrauca Otrais pasaules karš un padomju okupācija.
1988. gadā ideju par jaunas Satversmes nepieciešamību izvirzīja LTF. Šo darbu veica Lietuvas un Igaunijas politiķi, pēc 1991. gada izstrādājot jaunu valsts pamatlikumu. Arī tagad LSDSP, lai izvestu valsti no ekonomiskā un saimnieciskā pagrimuma, aicina izstrādāt jaunu Satversmi, paredzot tautas vēlētu Valsts prezidentu, mainīt esošo vēlēšanu sistēmu pret mažoritāro, kur katru no 100 Latvijas vēlēšanu apgabaliem Saeimā pārstāvētu savs deputāts, bet ne pārstāvis no Rīgas, kam svešas tautas intereses. Iespēju mainīt vai izstrādāt jaunu Satversmi nodrošina tās 76. – 80. panti. To var mainīt divas trešdaļas deputātu, bet, mainot 1., 2., 3. vai 6. pantu, nepieciešama tautas nobalsošana. Nav ticams, ka pašreizējie Saeimas deputāti būtu spējīgi uz šādu rīcību. Vienai desmitajai daļai vēlētāju ir tiesības iesniegt Valsts prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu, kas jāpieņem Saeimai. Bet tikai tad, kad Saeima pieņem to bez grozījumiem pēc satura, to var nodot tautas nobalsošanai. Diemžēl tauta nevar izmantot savas referenduma iniciatīvas tiesības patstāvīgi, bet ir atkarīga no Valsts prezidenta vai vienas trešdaļas deputātu. Tautas nobalsošanā nevar nodot arī likumus, kurus Saeima atzinusi par steidzamiem (75. p.). Bet likumi kļūst par likumiem, ja tauta tos pieņēmusi klusēdama vai ar savu nobalsošanu. Minētie piemēri arī raksturo 1922. gada Satversmes nepilnības.
