Apmēram 100 lielāko Latvijas būvfirmu pārstāvji, pašvaldību būvvalžu un daudzu Latvijas pilsētu būvinspekciju darbinieki pulcējās Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā.
Apmēram 100 lielāko Latvijas būvfirmu pārstāvji, pašvaldību būvvalžu un daudzu Latvijas pilsētu būvinspekciju darbinieki pulcējās Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM), lai apspriestu valstī spēkā stājušos jaunos būvnormatīvus un būvniecības standartus, kas praktiski ir katra būvuzņēmēja un pasūtītāja rokasgrāmata.
Līdz pat mūsdienām Latvijā darbojās PSRS laiku tā dēvētais «snips» – normatīvu krājums visiem celtniecības gadījumiem, kas stingri noteica pat niecīgāko celtnieka rīcību. Jaunie būnvnormatīvi nav tik kategoriski reglamentējoši. Tie tendēti galvenokārt uz to, lai pietiekami strikti tiktu sadalīta kompetence starp būvniecību (VARAM Būvniecības departamentu) un ekspluatāciju (attiecīgiem departamentiem Labklājības ministrijā). Respektīvi, turpmāk būvnormatīvi arvien mazāk noteiks sīkas tehniskas detaļas par, piemēram, laukumiem un citām sanitāri higiēniskām prasībām attiecīga rakstura ēkām (sacīsim, veikaliem). Tā ir Labklājības ministrijas kompetence – noteikt un sekot higiēnas prasībām (piemēram, doktorātiem, veikaliem, aptiekām) –, ne būvētājiem šādi noteikumi izvirzāmi.
Būvnormatīvi noteiks tehnikās prasības stiprībai, ugunsdrošībai un lietošanas drošībai (piemēram, durvju vēršanas plašumu, kāpņu izvietojumu un tamlīdzīgi). Pēdējā laikā arvien augstākas prasības tiek izvirzītas arī tā dēvētajai sabiedrisko objektu humanizācijai, tas ir, šo ēku pieejamībai cilvēkiem ar kustību traucējumiem (ir izdoti Apvienoto Nāciju Organizācijas paraugnoteikumi invalīdu tiesību ievērošanai, kas attiecas arī uz būvniecību). Arī Latvijas būvētāji cenšas arvien plašāk šīs prasības iestrādāt savos normatīvos.
Marta sākumā Ministru kabineta komiteja akceptēja divus normatīvus, kurus sevišķi nepacietīgi gaidīja būvmateriālu ražotāji, – būvizstrādājumu atbilstības novērtēšanas kārtību, kā arī Latvijas būvnormatīvus LBN 006 – būtiskākās prasības būvēm saistībā ar Eiropas Savienībā pastāvošām prasībām.
Jaunajos dokumentos ir būtiskas atšķirības salīdzinājumā ar iepriekšējiem noteikumiem. Piemēram, vecajos trīs atbilstību apliecinošus dokumentus – atbilstības deklarāciju (ko izdod ražotājs vai izplatītājs), atbilstības sertifikātu (ko izdod pilnvarotā iestāde) un kvalitātes vadības sistēmas sertifikātu (ISO 9000) – mēdza nolikt vienlīdz svarīgā līmenī, tas ir, ražotājs vai izplatītājs varēja vienu no šiem dokumentiem likt galdā un pateikt: man viss ir kārtībā. Jaunajos noteikumos uzsvērta standartu loma, jo turpmāk standartizācijas nozīme Latvijā arvien vairāk palielināsies. Standarti noteiks gan atbilstību apliecinoša dokumenta tipu, gan arī apliecināšanas procedūru.
Cita atšķirība ir tā, ka Ministru kabineta noteikumos turpmāk nebūs uzskaitītas būtiskās prasības. Iepriekšējo noteikumu lietojumā gadījās kuriozi: tika paģērēts noteikt kādas būvizstrādājumu grupas īpašības, piemēram, bija jāpārbauda jumta skārda siltumizolācija un akustika. Visiem skaidrs, ka skārds grab nežēlīgi, par kaut kādu siltumizolācijas spēju arī muļķīgi runāt. Tagad turpretī paredzēts tikai atsaukties uz standartu, kas nosaka prasības attiecīgam izstrādājumam un šo prasību apliecināšanas kārtību.
Tagad daži vārdi par standartizāciju. Būvnormatīvu koncepcijā, ko MK akceptēja 1999. gada 28. septembrī, bija teikts, ka turpmāk būvnormatīvi saturēs lielākas un būtiskākas drošuma prasības – stiprībai, ugunsdrošībai, higiēniskumam, lietošanas drošībai, energoekonomijai, akustiskajai drošībai un administratīvajiem noteikumiem, to ievērošanai. Tehniskās prasības būvnormatīvi nesaturēja, jo tās var stipri atšķirties. Piemēram, ja agrāk atbilstoši ugunsdrošībai izvirzītajām prasībām būvnormatīvos tika noteikts, ka jāmūrē 25 cm bieza ķieģeļu siena, tad faktiski tika pateikts priekšā arī tehniskais risinājums. Tagad turpretī tehniskais risinājums ir projektētāju un celtnieku ziņā, jo tiek pasacīts vienīgi, ka, piemēram, sienas ugunsdrošībai jābūt tādai, lai tā spētu aizturēt uguni vismaz 120 minūtes. Kam to nodrošināt – projektētājam, arhitektam, celtniekam –, tas jāzina katram pašam. Projektētājs un būvētājs tātad ir tiesīgs izvēlēties, kādus standartus piemērot attiecīgā tehniskā risinājuma realizācijai. Valsts vairs neiejaucas, nediktē, vai mūrēt 25 cm biezu sienu, vai likt lietā citu, mūsdienīgāku uguns aizsardzības sistēmu.
Kādas priekšrocības līdz ar to iegūst būvētāji? Atšķirībā no PSRS sistēmas, kad būvniecībā darbojās obligātie valsts standarti (GOST), kas visu noteica ļoti detalizēti, Eiropas standartizācijas sistēma ir brīvprātīga, turklāt nevalstiska. Tas nozīmē, ka formāli standartus izstrādā (vai adaptē, piemēro attiecīgai valstij) standartizācijas komitejas, kas ir nevalstiskas organizācijas. Paši būvniecības procesa dalībnieki – gan būvmateriālu ražotāji, gan projektētāji, gan valsts institūciju pārstāvji – piedalās šajās tehniskajās komitejās un izstrādā standartus.
Standarts mūsdienu apstākļos lielākoties nav obligāts, tas piemērojams brīvprātīgi tikai tad, ja valsts, apstiprinot kādu normatīvo aktu, uzskata, ka kāds noteikts tehniskais risinājums ir obligāts, tad dod atsauci uz šo standartu un tas kļūst obligāts. Tas var būt attiecināms, piemēram, uz betonam vai cementam izvirzītajām īpašībām.
Vai arī cits piemērs: standarts par līgumu noteikumiem. Teiksim, par valsts un pašvaldību izsolēm. Tā kā likums nosaka atsauci uz nacionālo standartu, tad valsts un pašvaldību pasūtījumu gadījumā jāsastāda jaunajām standarta prasībām atbilstoši līgumi. Ja līgumu slēdz privātas puses, var strādāt, kā katrs vēlas, bet valsts un pašvaldību pasūtījumos tam jābūt noslēgtam tikai saskaņā ar šo standartu.
Tomēr Eiropas Savienībā, kā liecina pieredze, obligāto standartu nav vairāk par 6 – 8 %, pārējie ir brīvprātīgi.
Diezin vai Latvijā spēsim izstrādāt tādu standartizācijas sistēmu, kāda tā ir, piemēram, Vācijā (DIN) vai darbojas agrākajā PSRS teritorijā (GOST). Pat, ja visa Latvijas tauta ņemtos šādus standartus rakstīt, desmit gadu būtu par maz. To sapratušas arī Eiropas lielākās valstis, tāpēc pastāv Eiropas standartizācijas organizācija, kas izstrādā visām Eiropas valstīm kopīgus standartus, bet dalībvalstis tos pēc vajadzības adaptē. GOST savulaik bija dzelžaina un nemainīga sistēma, tās standartus nedrīkstēja ne tikai grozīt, bet pat tulkot nacionālajās valodās. Eiropas standartus nereti bez adaptācijas vispār nav iespējams lietot un piemērot. Lielākā daļa Eiropas standartu salīdzināma ar veidlapu, kuru katra valsts aizpilda sev pieņemamākā veidā. Tas nozīmē, ka svarīgi ievērot Eiropas Savienības valstīm kopīgus principus, bet, kādā veidā to panākt, tā ir katras nacionālās valsts izvēle. Tāpēc ir muļķīgi kaut kādas firmas apgalvojumi, ka, piemēram, tā strādā pēc tāda un tāda Eiropas standarta, tātad – Eiropas līmenī. Tādā gadījumā jāpajautā – pēc kādas adaptācijas? Jo katra dalībvalsts ir tiesīga ES standartam izdarīt nacionālas piebildes vai atrunas.
Arī celtniecības tehnoloģijas svarīgi iekļaut kaut kādā kopējā sistēmā. Lai ES valstīs izstrādātās modernās tehnoloģijas varētu veiksmīgi savietot ar mums piemērotākajām, jābūt savietojamībai arī attiecīgajos standartos. Latvijā būvniecības nozarē ir trīs tehniskās komitejas – Būvniecības standartizācijas tehniskā komiteja (VARAM pakļautībā), Būvmateriālu standartizācijas tehniskā komiteja, kā arī Siltuma, gāzes un ūdens tehnoloģiju standartizācijas tehniskā komiteja. Vēl ir saskarīgas standartizācijas tehniskās komitejas, kas darbojas ceļu būves nozarē. Vēl ir Hidrotehnisko būvju tehniskā komiteja.
Visiem, kam ir interese strādāt jauno tehnoloģiju ieviešanas jomā, vajadzētu arī aktīvi darboties standartu tehniskajās komitejās, jo daudz kas ir mūsu pašu rokās, paši varam adaptēt Eiropas standartus, izmantojot tos ar prātu, izdarot korekcijas atbilstoši mūsu valsts apstākļiem, vienlaikus iekļaujoties starptautiskajos normatīvos.
